Ir rudens un mēs klausāmies B.B.King. Blūzs un džezs nevienā citā gadalaikā tik labi neizklausās.

Man ir ļoti forši draugi. Man viņu nav daudz, un tad, kad tas nepieciešams visvairāk, šķiet, viņi jūt un negaidīti iepriecina.
Pusdienas ar V. āra terasītē un septembra pēdējā saule padarīja mani kaut nedaudz priecīgāku.
Man ir recepšu grāmata! Jap, bija laiki, kad nespēju iedomāties, kad par recepšu grāmatām varētu neviltoti priecāties, bet te nu esmu. Kā jau šogad vismaz pāris reizes esmu teikusi, marvellous ir mainījusies. Un tas ir labi. Kustība ir dzīve.

Also.
Gribētos aiziet pie ārstiem un rezultātā nesaņemt nekādas pārsteidzošas ziņas.

Vakar darbā pavadīju kādas divas stundas meklējot failu. Nezinot, ar kādu nosaukumu viņu saglabāju, nezinot, kur es viņu saglabāju, nezinot precīzu dienu, kad es viņu saglabāju un nezinot vai tas vispār bija words vai ekselis.
Toties es labi zināju, kas ir failā iekšā un kāpēc vērts censties. Bet, nu, tas tāpat nepalīdzēja.
Kolēģis tik nosmēja - redz, cik tālu esi [darbā] aizdzīvojusies.

Ooh, you make me live 

Brīvdienas bija lieliskas! Sabūvējām visādas foršas atmiņas, ko vēlāk atcerēties.
Mans top highlight noteikti bija lēkšana ar virvēm no augstuma, kas varētu būt līdzvērtīgs piec' vai sešstāvenei. Dzirdējām jau par 47m un 100m+ lēcieniem, kurus nākotnē arī varētu pamēģināt. Pieļauju, ka pēc kādas piektās reizes varētu pazust tas "salūzušo celīšu efekts" un varētu normāli atsperties lēcienam. Bez visa šī, pārējie highlighti ir braukšana uz mašīnas jumta, gludekļa pastaiga aiz vada cauri Vecrīgai, baltmaizes mešana pa atvērtu logu un maisu lēkšanas sacensības tunelī.
Brīvdienas ar labu pēcgaršu.

Attiecības ir jākopj, citādāk tās aizaug ar visādām drazām un traucē redzēt.

Tas mirklis, kad pie tevis nāk ar jautājumu, vai tu atzīsti, ka tu sit savu sievu. Jo tas, ka tu sit, tāpat ir skaidrs pēc noklusējuma.

Vakar bija plānos doties uz stāstu vakaru:
- Oh boy, es ceru, ka tur varēs dabūt aliņu.
- Tu gribi aliņu? :D
- Nu, ne tagad, bet vakarā, jā. Sen neesmu V. vienkārši satikusi. :D

Un šodien. Šodien satikšu savu mīļo V., būs varbūt vēl P., un L točna būs. Teicu jau V., ka man kinda ir bail, ja visi šitie mēs būsim, jo, khmm, iepriekšējo reizi šajā sastāvā bija ārkārtīgi jauks vakars, taksis uz mājām starp diviem un trijiem naktī un ne visai laba nākamā darba diena.

Man tur debesīs ir viena kaija.
Kaijiņa. Balta ļoti.

I'll dig a tunnel. I'll dig my way out of this f-ing workload.
Man liekas, ka visu jūniju esmu rukājis kā nezvērs, ka nav bijis pat laiks atstāstīt, ka biju Prāgā, man ir lieliska draudzene un ka bija riktīgi nice, lai gan pēc atlidošanas teicu, ka nu "bija ok". Tā vienkārši esmu es. :D Bet es tā nedomāju, kā tas izklausījās. Un tad vēl bija Līgo! Un brālis! Un vispār tik, tik daudz visādi notikumi, ka jūnijs ir vienā rāvienā izšauts jau.
Bet to pēc tam varbūt, kad beigušies rakšanas darbi būs. Pagaidām mans anti darba rekords ir strādāt līdz diviem naktī tieši pirms izlidošanas. Sestdienā.

Vislabāk man saulesbrilles izskatās uzliktas uz galvas. Ne uz sejas. True story.

Tātad. 

Palaidu kolēģus pusdienās, jo šiem pēcpusdienā svarīgas sanāksmes un tāpēc lai iet pirmie un paliek vēl laiks sagatavoties. Tajā mirklī, to sakot, man nogurkstējās vēders, un domāju, ka tā nav sakritība, ka, it kā starpcitu, pēc diezgan neilga brīža kolēģis man saka, ka "ā, jā, aizmirsu taču tev nodot. Tam un tam kolēģim pēdējā diena un viņš cienāja", un iedod man pūres konfekti. Tik jauki, bet sajutos mazliet vainīga par savu vēderu.

Piektdien saņēmu savu ilgi gaidīto book delivery un tā kā pēc visas tās skriešanas man ir absolūti pazudis miegs (pilnīgi netipiski priekš marvellous. Parasti es varu aizmigt gandrīz uz pavēli un teju jebkurā vietā), sāku lasīt vienu no jaunajām grāmatām. Jau pirmajās lapās nonācu pie citāta which is sooo me:  "Forgetting's not something you do, it happens to you." O. man diezgan bieži uzdod retoriskus jautājumus (tu neatceries, es tev stāstīju?), uz kuriem es savā spītībā turpinu censties neretoriski atbildēt. 

Kā es daru? Es vispirms piesakos pusmaratonā. Un tad sāku mācīties, kā skriet.
Sestdien pieveicu savu pirmo pusmaratonu, turklāt savā mērķa laikā, t.i., 2h. Forma nebija man tā labākā, ņemot vērā atsisto potīti. Man bija smags trade-off apavu izvēlē (t.i., ko tu labāk izvēlies, kas lai tev sāp) - zemie apavi, kas neuzberztu atsito potīti, taču amortizē ievērojami mazāk un garās distancēs liek just gurnus, vai augstāki apavi, kas ir super mīksti ar kaut kādiem gaisa spilveniem (laikam), taču uzberztu jau esošo grūti dzīstošo mini traumu.
Paldies manam "trenerim" par tempa turēšanu pirmajos 10km. Tālāk es sapratu, ka "treneris" ir iesildījies un var skriet daudz ātrāk un es nespēšu turēt šādu tempu līdz galam, tāpēc devu brīvlaišanu un cīnījos tālāk pati.
Pie dotajiem settingiem esmu ļoti priecīga par rezultātu, taču vēl ir, kur tiekties.

Nauda ir putekļi.
Dzīve ir piedzīvojums.

Vakar gandrīz pusnaktī, atbraukuši mājās pēc hokeja, gājām peldēties. Turpat. Tumsā un pa pliko.
Ļoti kārojās šāda veida spontanitāte for old times' sake, un tas man liek justies tik... dzīvai? Ķermenis noguris, bet prāts dzirksteļo.
Tavi dimanti ir tavā pagalmā.