Es jau esmu teikusi, bet februāra pēdējās divas nedēļas un marta sākums mani totāli noēda darbos. Ļoti ātri paskrēja laiks. Kaut kad martā jāpaņem kāda diena brīva - tāpat vien - jo man ir uzkrātas ļoti, ļoti daudz brīvās dienas, un ne tāpēc, ka "neprotu atpūsties".
Check-list ar izdarīto lēnām pildās, bet šķiet katru dienu sēžu darbā un domāju par to, kā varētu vismaz šodien aiziet ātrāk gulēt.

Tirgi ir pārgājuši no panikas stāvokļa uz tīru histēriju.

Šodien biju pie šuvējas uz pirmo tikšanos. Būs skaisti!
Un šuvēja arī ļoti forša un pievilcīga.

Ai, nu, beigās viss būs ārkārtīgi labi, jauki, mīlīgī, nedaudz hipsterīgi un skaisti. Es to jūtu un bilde jau ir manā galvā.

Šodien priekšnieks pie pusdienām paprasīja, vai esam izlēmuši, kur šogad ceļosim. Neko neminot par mūsu lielajiem plāniem, pasmaidīju un teicu, ka nē, nav nekas vēl izdomāts (nekas nav melots, heh!), taču šodien skatījos tieši biļetes un tur bija piedāvājums vienvirziena braucienam uz Maldīvām par simtu dažiem eiro. Kas arī galīgi nebūtu slikti.
Prasās gaismu un zilu ūdeni.

Ja kalns ir augsts, 

Vakar pavisam nejauši atradu failu, kuru septembrī meklēju. Šo pašu.

Tu esi gan vētra, gan miers, un Tev ir jāpaliek tā.

- Nu, marvellous, kad mēs ar šito tiksim galā, iesim uz krogu.

/Priekšnieks par mūsu "projektu"-murgu, kas iesākās apmēram pagājušā gada maijā

Pēc tam, kad Z dejās smejoties pateica, lai ar savu negatīvismu nedemotivēju pārējos dejotājus, sapratu, ka pietiek gausties. Mazāk sarunas par darbu! Dejās vispār centīšos neaizskart šo tematu, jo kamēr nekustina, tikmēr nesmird.

Skaļi to neteicu, bet vispār es arī cerēju, ka 30.12. nestrādāsim līdz pēdējai minūtei. 

Mums bija ļoti, ļoti foršs atvaļinājums. Norvēģija ir ļoti skaista un tikpat dārga zeme. Taču piepildīju vismaz vienu savu bucket-list punktu, un braucām 7h vilcienā cauri kalniem, ezeriem, mežiem un ziemai. Tiešām bija tā vērts - gan naudas, gan laika ziņā. Pilsētām priekš manis ir daudz grūtāk dabūt to wow efektu, taču dabai. Tā gan ir wow. Uzkāpām divos no septiņiem Bergenas kalniem, kur viens bija tāds vidēji ekstrēms variants pa sniegu, apledojušām takām un rāpšanos pa ūdenskritumu uz augšu pie mākoņiem.
Kas vēl svarīgi - ir pagājušas gandrīz 2 nedēļas kopš Norvēģijas atvaļinājuma un man vēl nebesī darbs. Smieklīga un muļķīga atklāsme, bet patiesa. Es īsti pat tā uzreiz nevaru atcerēties, kad pēdējo reizi bija šādas sajūtas. Tātad, vai tiešām man bija vajadzīgs tik maz? Tikai viena nedēļa, kurā nesaņēmu absolūti nekādas ziņas par darbu, nevienam neko nevajag. Tas ir pasakaini, es teikšu!
Jā, bet ar skriešanu gan esmu palicis mazais sliņķis.

Jo ilgāka pauze, jo grūtāk saņemties.
Gandrīz mēnesi, gandrīz katru otro vakaru biju nolēmusi, ka, viss šovakar gan saņemšos un pastāstīšu. Ar drosmi un saņemšanos viss ir labi līdz brīdim, kad atver mājas durvis. Tad apņemšanās salūzt, līdzīgi kā "salūzt" ceļi, kad ar virvēm jālec no Ērgļu slēpošanas trases pacēlāja padsmit metru augstumā.
Vakar pastāstīju O par savu health condition, un pretī saņēmu paldies un atbalstu, kas bija nepieciešams.

Sestdien nopirkām biļetes un pēc nedēļas braucam! Šis pagaidām ir brauciens ar visīsāko gaidīšanas laiku no biļešu iegādes līdz ceļam, bet, kā smejos, vēl ir, kur tiekties.
Vispār man visu mūžu ir gribējies izmantot un ielēkt pēdējā brīža piedāvājumā. Nu tā, ka tu aizej uz lidostu, pieej pie lodziņa un pasaki, ka šodien gribi lidot. Un tad tevi aizved uz pilnīgi vienalga, kuru pasaules vietu. Izklausās pēc lieliska piedzīvojuma.

Esmu iemācījusies par laimēm priecāties klusu, tāpēc varbūt arī šeit tik samērā maz ierakstu. 

Šodien gāju nodot asinis, jo VADC pietrūkst patlaban tieši manējās, salīdzinoši retākās asinis. Kolēģis, kurš ir regulārs donors, pierunāja iet citu kolēģi un tad nu iedomājos, ka es arī varētu vienreiz, un ja reiz mani neizbrāķēs un galīgi ģībšu nost, gan jau divi vīrieši spēka gados mani neatstās.
Otrajā "filtra" pakāpē mani izbrāķēja. Pirms sen seniem gadiem biju gājusi, tad mani atmeta atpakaļ, jo vēnas esot pārāk šauras. Šoreiz ar vēnām viss labi. Bet mana, tā teikt, slimību vēsture nav satīrīta. Nespēju noslēpt savu nepatīkamo pārsteigumu par to, ka ārstu (tajā skaitā specializēto un ģimenes ārstu) reģistri nav vienoti. Pirms kāda nepilna mēneša savam ģimenes ārstam papīrā (!) aiznesu specializētā ārsta izziņu par to, ka man viss čotka - tieši to, ko vadc tagad gribēja no manis sagaidīt.
Es vadc ļoti labi saprotu, ka viņi mani nevar vienkārši izlaist cauri, bet tas taču ir tāds čakars katru reizi iet pie sava specārsta, kad kādam vajag izziņu par to, ka vecā kaite has left you for good.
Dzīvoju ilūzijās, ka tiek veidots elektronisks un iespējams pats vienots reģistrs.

Brīvdienās es stūrēju un aizvedu mūs abus ekskursijā. Programmā bija Lielie Kangari un ūdenskritums Ogresgalā. Man riktīgi patika stūrēt un man patika arī izbrauciens tik labi, ka domāju jau, ko šajā nedēļā varētu.
Šis iekļaujas iekš manas apņemšanās piespiest sevi vairāk braukt, lai rodas augstāks komforta līmenis.

We are just gambling. Gambling on time. That's what we do.
Time, time, time.

Biju pie doktoriem pagājušo nedēļu, apstiprināja iepriekš izvirzīto diagnozi. Man ir kaudze ar jaunu informāciju, bet nezinu, ko ar to īsti, lai iesāk. Ir tā, kā ir. Ir diezgan sūdi. Bet varēja būt arī sliktāk.
Bet es zinu, ka būs labi.