Mēs visi esam koki. Vientuļi koki. Mums ir biezas, raupjas ādas. Mums visiem ir saknes, no kurām izaugam. Mums visiem ir kādi nebūt stumbri. Mums visiem ir galvas jeb galotnes. Tik koku šķirnēs mēs nodalamies.

Es laikam esmu bērzs. Man gribētos būt cēlai kā eglei, bet tam man pietrūkst iznesības. Un man patīk sevi iztecināt citiem krietni lielākās devās nekā egle dalās ar saviem sveķiem. Arī man kā bērzam ir ļoti tuvu stāvošs melnais un baltais. Būtībā es tikai tā esmu dzīvojusi. Man līdz eglei vēl augt un augt, bet iespējams tā arī nekad neizaugt. Manī ir maz no egles pamatīguma un elegantās smagnējības, bet daudz no bērza gaisīguma un šalkšanas. Stumbrs man ir, bet pie pamatīga vēja, reizēm kustas arī tas. Galotne vispār tādās reizēs jūk prātā.

Tags: domas
Current Mood: atbrīvots

Es uzvārīšu gardu, gardu tēju, paņemšu aiz rokas un aizvedīšu uz pasaules malu. Tā būs tepat aiz pirmā vai nākamā līkuma. Uz apaļas lodes mala ir visur. Tāpēc katrs var tikt pie savējās. Nu ja, gandrīz kā katrs pats savas laimes kalējs. Un tagad tā būs mūsu pasaules mala. Ne Dieva, ne velna, bet mūsu.

Tags: domas

Tā nokoncentrējos uz bakalaura darbu, ka aizmirsu, ka virtuvē palikusi uzlieta tēja un pārslas, aplietas ar pienu.

Viens secinājums, kas man radies pēdējā laikā saklausīto skumjstāstu sakarā, ir tāds, ka pavasaris ir ne tikai izdaudzinātais iemīlēšanās, bet arī šķiršanās laiks. Uzjundī tās brīvības vēsmas un sāk šķist, ka visu varu un gribu darīt pati, ka tas, kas ir, ir apputējis un svarīgākās lietas un sajūtas pazaudējis, utt. Daudzos gadījumos tas tā arī ir, bet ir reizes, kad tajā pavasara eiforijā aizejam par tālu un nenovērtējam to, kas ir. un pēcāk nākas kost pirkstos.

Tags: akadēmiķošana, domas