Esmu galā, vienā gabalā, bet man tūliņ jāskrien uz kantori. Tāpēc iekopēšu tik to, ko vakar vilcienā sēžot uzrakstīju.
Nē, nē – Dāņzeme man nepavisam nepatīk. Mani šeit pārņem gandrīz naidīgas sajūtas – varbūt tas saistīts ar Orhusu, bet man ir sajūta, ka Dānija man atņem Mārtiņu. Un es neciešu šo pārticību, mani aizvaino tas, ka priekšnieks man pilnīgi mierīgi var plaukstā iespiest banknoti tādas naudas summas, kā es pie viņiem Latvijā par mēnesi nopelnu. Un man riebj, ka 14- gadīgām meitenēm te ir kaut kādi ūberkrutie mp3 atskaņotāji ar pieskārienjūtīgu ekrānu un visādām citādām fīčām. Bet jābūt gudrai un jābeidz barot savas negatīvās emocijas. Jāliek dēmoniņi gulēt. Un pamatos viss ir labi. Un nepaspēšu ne attapties, kad jau braukšu mājās.
Un, jā, viņi te visi ir laipni un pieklājīgi, bet es laikam pat labāk paciešu publisko sektoru nelaipnu attieksmi, bet esmu ar savējiem un esmu patiesa nevis dzīvoju tādā tēlotā(varbūt pat neapzināti tēlotā) laipnības burbulī.

Tā, esmu viesnīcā. Nekas tik šiks, lai par to maksātu tik, cik manuprāt tas maksā, te nav. Recepcionists drusku pabaidīja prasīdams vai maksāšu ar karti vai skaidrā? ceru, ka firma nedomā, ka man par šito pašai jāmaksā. Vēl bij’ maza ķibele ar brillēm – kājiņas skrūvīte bij izgājusi no vietas, bet ko gan īsta praktiska latviešu sieviete neizdomās – ar mazajām nagu šķērītēm un pinceti viss ir atkal pa vietām. Un smieklīgi ir tas, ka šite ir dušas cepurītes. Un skumji ir tas, ka ir divguļamā gulta.

UPD. Vakar kādu stundu, pusotru nebija iespējams aizmigt, jo kaut kur aiz tuvējiem logiem kāds pāris traki kaislīgi mīlējās. Nu dzirdēt gan vairāk varēja meiteni. Protams.

Labi, saaku njemt savus vaardus atpakalj - te viss saak raadiities patiikamaakaas kraasaas - viena tikshanaas peec otras, jaastraadaa daudz nav, riit jaabrauc pie priekshnieces uz maajaam uz pusdienaam un iepaziities ar vinajs gjimeni, 3dien uz citu pilseetu uz kaut kaadu briifingu. vismaz garlaiciigi noteikti nebuus.

brr man iemineejaas, ka ir jaataisa maajas balliite un es vinjam pilniigi piekriitu, taapeec sanjemamies un reekjinamies uz septembra saakumu un "back to school" balliiti (citaadi kritiishu 1.septembra depresijaa, jo pirmo reizi 16 gadu laikaa man ne ar ko iipashu shis datums nesaistiisies).

Izstaigāju drusku pilsētu un jāsaka, ka skaisti. Saglabātas mājas no 16. un 17. gadsimta - tāda mājīguma un senatnīguma noskaņa. Turpat netālu, protams, arī jaunākas ēkas, bet vecās ir patīkamā vairākumā. Nez vai tas ir dāņu humors, bet uz Jaunavas Annas ielas pilns ar krogiem, kas mazliet atgādina tādus, kas redzēti amerikāņu vesternu filmās. Un nosaukumi sākot ar Las vegas un beidzot ar Žirafi un Tīģeri.Pamanīju arī vairākas interesantas mākslas galerijas. Ir visādas smukvietas, ko gribētos fotogrāfēt. Šajā sakarā tik tagad atskārtu cik ļoti pierasts, ka par to gādā "kāds cits", bet nu mazliet kožu pirkstos, ka aparātis nav līdzi. Labi gan, ka uz to brīdi, kad atgriežos pilsētā no darba, veikali jau palēnām veras ciet citādi man noteikti gribētos viskautko nopirkt (a naudiņa ta jātaupa!). No kanēļhitleriem jau gan es nespēju atteikties - neprasiet no manis pārāk daudz! :)
Tad nu esmu atpakaļ savā šikajā hotelī sapirkusies burkānmaizi, sieru un šokolādi un tagad nevaru saprast, vai ēdienu iepakojumus drīkst mest viesnīcas atkritumos vai arī es savs_pārtiks te ēst nedrīkst?!
Ā, un vēl mani te pārsteidza tas, ka pārtikas veikalā Fakta vairs nenotiek nekāda naudas pasniegšana pārdevējai rokās (laikam negrib smērēties ar "netīro" naudu) - tam tagad ir speciāls automātiņš pie kases, kurā jāsamet naudiņa.