Sōlas koncerts par mani nolija kā attīrošs lietus, bija mana šķīstītava, lūgšana un atpestīšana. Kaut kas tik emocionāli iedarbīgs, ka visu nepilno pusotru stundu sēdēju mazliet trīcošām rokām un mazliet asarainām acīm. Pēc koncerta pārņēma smagnējs nogurums, bet tāds labdabīgs. Tāds, it kā būtu izcīnīta kāda svarīga cīņa. Un mani vēl joprojām māc skumjas, bet pa galvu jau sāk maisīties tādi teksti, ka nav man tik daudz laika uz zemītes, lai to pavadītu skumstot un, ka negatīvās emocijas vajag izjust un palaist, bet pozitīvās pieķeksēt un noglabāt.

Šorīt apcerīgā rīta tērzēšanā ar felipe, nonācām pie secinājuma, ka veikalos vajadzētu ieviest  atsevišķus plauktus vientuļniekiem, vai ģimenēm bez bērniem. Varbūt skan diskriminējoši, bet diskriminējoši ir ari tas,ka daudz ko nevaru nopirkt tādā  daudzumā,  lai  paspētu to apēst, pirms  tas  sabojājas.  Šitā regulāri bija tad, kad vēl dzīvoju Ogrē un mans dzīvesveids  bija  - no mājas ārā 8os, mājās iekšā 23os. Tāpēc varētu būt tādi vientuļniek-plauktiņi,kuros  būtu tikai  maztilpuma  kārbiņas. Un. kas zin, varbūt tādi plauktiņi kalpotu kā iepazīšanās vietas :D

Tags: muļķības