Sōlas koncerts par mani nolija kā attīrošs lietus, bija mana šķīstītava, lūgšana un atpestīšana. Kaut kas tik emocionāli iedarbīgs, ka visu nepilno pusotru stundu sēdēju mazliet trīcošām rokām un mazliet asarainām acīm. Pēc koncerta pārņēma smagnējs nogurums, bet tāds labdabīgs. Tāds, it kā būtu izcīnīta kāda svarīga cīņa. Un mani vēl joprojām māc skumjas, bet pa galvu jau sāk maisīties tādi teksti, ka nav man tik daudz laika uz zemītes, lai to pavadītu skumstot un, ka negatīvās emocijas vajag izjust un palaist, bet pozitīvās pieķeksēt un noglabāt.