Sākot no pagājušās pirmdienas līdz šamējai biju nolēmusi ieturēt Cibas un draudziņu gavēni. Gandrīz pilnībā tas arī izdevās - ielīdu draudziņos vārda dienas vakarā, lai izlasītu tur sabirušo un M man iedeva izlasīt inese_tk sveicienu Māru dienā iekš Cibas.
Pāris secinājumi:
1) kā ar visām atkarībām pirmās divas dienas nagi niezēja visvairāk;
2) laika bija jūtami vairāk;
3) nezinu vai tas šitās lietas sakarā, bet kļuvu redzīgāka pret visādiem sīkiem notikumiem. Var jau gadīties, ka tie vienkārši sakrita vairāk;
4) šodien sapratu, cik gan daudz Cibiņu kopiena var saradīt nedēļas laikā - visam pat cauri neizbūros. Un jāņem vērā, ka mans piedraugoto ļaužu skaits ir mērāms labi ja 2 desmitos;
Ko es paspēju sastrādāt šīs nedēļas laikā:
Ieraudzīt strazdu uz sava balkona malas, dabūt vēl vienu darbu, aizsūtīt CV uz KBH lidostu un nenormāli sākt turēt īkšķus, lai viņi mani gribētu iekļaut savā vasaras Green Team, paspēlēt galda futbolu ar draudziņiem, ar ko kopā bijām Dānijā, kā arī apēst viņu gatavoto  pankūku kūku.
Uzcept šokolādes kūku un notiesāt to vārda dienā kopā ar kolēģiem teātrī, noskatīties divas kostīmfilmas The age og innocence un Vanity Fair, vēl arī nekostīmfilmu Die Welle, uztaisīt Jēgerīšpasākumu, kas rezultējās ar paģirās un miegā pazaudētu 6dienu. 7dien man bija divas izrādes tā kā neko daudz neiespēju.
Pa vidu vēl bija visādi sīkumi un ikdienišķas darbības, bet tas nu tā.

Nu re - arī mans rāmais dzīves plūdums beidzies un esmu iemesta pamatīgi krāčainā upē. Lai kā man tagad negribas tam ticēt, tas noteikti ir uz labu. tā lēndarbības apātija ļauj ieslīgt pārāk neproduktīvā apmierinātībā.
Šodien, kas pat īsti nebija pirmā īstā darba diena, jau jūtos kā izspiests citrons, bet biju tak iecerējusi, ja ne sākt rakstīt, tad kārtīgi palasīties šo to teorētiskajai daļai tam pašam BD.
Es jūtu, ka ar visu šito daudzo lietu sagrābšanos es vai nu drīz pasūtīšu visus dillēs un pasludināšu sev vientulības+egoisma mēnesi, vai arī mazliet jukšu prātā, kas visticamāk atkal rezultēsies ar sačakarētu veselību.
Un man nevajag, lai mani žēlo un glauda muguriņu. tas jau tikai ļauj man kļūt vājai un saprast - jā, mani patiešām vajag pažēlot. mani vajag saprast, nevis pažēlot. Un ja tomēr pažēlot, tad nevis ar muguriņas glāstīšanu, bet ar ikdienas sīkumu un darīšanu palīdzēšanu nokārtot.