Nu re - arī mans rāmais dzīves plūdums beidzies un esmu iemesta pamatīgi krāčainā upē. Lai kā man tagad negribas tam ticēt, tas noteikti ir uz labu. tā lēndarbības apātija ļauj ieslīgt pārāk neproduktīvā apmierinātībā.
Šodien, kas pat īsti nebija pirmā īstā darba diena, jau jūtos kā izspiests citrons, bet biju tak iecerējusi, ja ne sākt rakstīt, tad kārtīgi palasīties šo to teorētiskajai daļai tam pašam BD.
Es jūtu, ka ar visu šito daudzo lietu sagrābšanos es vai nu drīz pasūtīšu visus dillēs un pasludināšu sev vientulības+egoisma mēnesi, vai arī mazliet jukšu prātā, kas visticamāk atkal rezultēsies ar sačakarētu veselību.
Un man nevajag, lai mani žēlo un glauda muguriņu. tas jau tikai ļauj man kļūt vājai un saprast - jā, mani patiešām vajag pažēlot. mani vajag saprast, nevis pažēlot. Un ja tomēr pažēlot, tad nevis ar muguriņas glāstīšanu, bet ar ikdienas sīkumu un darīšanu palīdzēšanu nokārtot.