šodien pamodos ar neizsakāmu vēlmi pēc mammas. nu tā, ka lūzt vai plīst, bet gribas mammu, gribas viņai klēpī ieritināties un lāču deju uzdejot. Sabaidīju vīrieti, jo šams sākumā domāja, ka es tik ākstos, bet tad man pinķšķamais uznāca un no tā jau gan viņi baidās kā no spitālīgā. Vienvārdsakot mammu nedabūju, drusku nomierinājos, bet tik un tā jūtos pamesta pavisam viena, bez dzimtas aizmugures un drošības sajūtas.
Gribēju zvanīt mammai, bet bija tik pus10mit no rīta, kas lika saprast - nevajag mammu traucēt svētdienas rīta snaudā.

Šodien tāda sajūta, ka nesu līdzi visu savu līdzcilvēku smagumus.
Dienās, kad esmu nogurusi, man gribas, lai es vienmēr būtu bijusi viena. Bez tām saitēm kuras jākopj, jātīra un jāuztur kārtībā, lai ar tiem citiem sasietos.
Dienās, kad esmu nogurusi, man gribas pamosties vieglai un skriet uz otru pasaules galu, ar vieglu sirdi un nevienu pašu sirdēstu par kādu no palikušajiem.
Reizēm tās saites pārāk draudīgi ap mani satinas. Reizēm tās saites mani neapzināti žņaudz.
Tā mani piesien ne tikai cilvēki, bet arī lietas, vietas un domas.