šodien pamodos ar neizsakāmu vēlmi pēc mammas. nu tā, ka lūzt vai plīst, bet gribas mammu, gribas viņai klēpī ieritināties un lāču deju uzdejot. Sabaidīju vīrieti, jo šams sākumā domāja, ka es tik ākstos, bet tad man pinķšķamais uznāca un no tā jau gan viņi baidās kā no spitālīgā. Vienvārdsakot mammu nedabūju, drusku nomierinājos, bet tik un tā jūtos pamesta pavisam viena, bez dzimtas aizmugures un drošības sajūtas.
Gribēju zvanīt mammai, bet bija tik pus10mit no rīta, kas lika saprast - nevajag mammu traucēt svētdienas rīta snaudā.