Gāju uz teātri, izdarīt visādus labdarbus - norezervēt biļetesbrr  vecākiem uz Soņu un sagādāt mums pašiem ielūgumus uz Puspieturu, bet viss izvērtās tā, ka aizgāju 11os noskatīties Zilā kalna Martu. Ko lai saka - pašā saknē izrāde atkal ir izteikti Hermaniska, tobiš, stāstošā izrāde.  Tomēr papildināta ar visādām skatuviskiem aci piesienošiem elementiem un izdarībām ir baudāma un  vairāk vai mazāk notur savā varā.  Man  īpaši veiksmīga nelikās mūzikas izvēle, šeit domājot  ierakstu mūziku, jo abas dzīvajā  izpildītās dziesmas aiziet  kā un kur vajag. It sevišķi jau pirmā.  Kā  jau Hermaniska izrāde, arī šis ir  aktieru ansambļa, ne atsevišķu zvaigžņu parāde. Bet, ja man tomēr jāpiesienās, tad man šķiet Ka E. Kļaviņa pārspīlēti mēģina spēlēt  neglītu un jocīgu personāžu, savukārt S. Zvīgule  brīdī, kad stāsta par Martas krāsu izpratni ir pārlieku  (un nepamatoti)  emocionāla.
Bet kopumā izrādei ir tāda skumji gaiša noskaņa. Un par mazo, pavisam vienkāršo elementu iespraušanu īstajās vietās man jāsaka paldies A. Hermanim. Un tā katra paša izaudzētā čūska sevī, ko izrādes gaitā, katrs no sevis izdabū ārā, arī ir iedarbīgs un sajūtas/pārdomas raisošs moments.
Kopumā, ne ar ko pārāk nepārsteidza, bet patīkamu sajūtu un minimālas pārdomas izraisīja.

Tags: teātris

Vispār man ļoti patīk strīdēties ar brr par svarīgām tēmām, jo kādreiz viņš tā vispār nedarīja un tad man reizēm šķita, ka viņš mani uzskata par pārāk stulbu, lai vispār sāktu diskutēt. To, ka viņš pats vienkārši varētu būt pārāk sekls un par tām lietām neaizdomāties un tikai akli skriet līdzi modei, man neļāva domāt mana sasodītā īpašība vienmēr trīsreiz pārmērīt sevi un tikai tad meklēt vainu otrā un arī pašlepnums – sak, es  tak ar tādu nebūtu kopā. Un man vispār vienmēr patīk par cilvēkiem domāt to labāko un reizēm pataisīt viņus drusku labākus savās acīs. Un vispār viņš tomēr man ir pierādījis, ka viņš tāds nav (lai ko es teiktu tad, kad manī runā kaut kādi muļķīgi aizvainojuma vai bērnišķīguma velnēni).
 Mani gan vienmēr ir kaitinājis jebkāda veida kategorisms, bet jāatzīst, ka vairumā gadījumu, viņam tas vismaz ir argumentēts.  Patiesību sakot, vienīgās reizes, kad viņā vērojama kaut kāda muļķīga un neargumentēta ietiepība ir visādos sadzīviskos sīkumos, bet tie jau vairāk sāk palikt uzjautrinoši, ne kaitinoši.