pēcpusdienas snauda psihodēliskie atkal ir klāt. Bij' divi, bet ellīgi gari apraksti sanāk.

1.       Nezinu, kādā sakarā, bet man bija jāaizvieto Ieva Puķe kaut kādā austrumnieciskā bērnu izrādē, kurā nezin’ kāpēc bija arī aina, kur viņa noliecas pie žurnālgaldiņa, aizsmēķē cigareti un paceļ telefonu. tajā cigarešu trauciņā stāvēja divu veidu cigaretes – kaut kāds Kent un un tad tādas melnos papīrīšos iekš melniem iemutiem (iemušiem? ) .  Man neviens nebija iedevis lugas eksemplāru, jo it kā loma epizodiska (it kā tas būtu attaisnojums). Tā nu sanāca, ka uz pirmo izrādi nokavēju pirmo cēlienu, bet izskatījās, ka visiem ir bail uz mani dusmoties. Vēl es atceros, ka kaut kādā savā izmēģinājumizrādē  es nosēdos pie tā žurnālgaldiņa, un gribēju noimitēt, ka aizsmēķēju. atceros, ka ilgi nevarēju izšķirties, kuru cigareti ņemt, jo Ieva būtu dusmīga, ja paņemtu viņējo. Beigās man gadījās to cigareti aizdegt pa īstam un kā vēlāk izrādījās sarunā ar viņas vīru Krišjāni Salmiņu, tad tās bija viņas cigaretes (Kents , ja kādu tas ļoti interesē). Vēl mistiskā veidā izrādījās, ka šī loma nes līdzi tik pat kā valsts vadītāja varu, jo nebiju nospēlējusi jau pirmo izrādi, kad pie manis atcilpoja tas pats Krišjānis Salmiņš un par baigo podļizu iztaisījās. Tur „vai nevajag izpalīdzēt tā?”, „vai nevajag izpalīdzēt šitā?” un tādā garā. Bet es biju tāda baigi diplomātiski bargā un pasūtīju šamo. Vēl tad pie manis nāca mana vecā teātra mīla, brīdī, kad tikko biju uzvilkusi savu izrādes tērpu  - kura viena daļa bija apspīlēts triko. Un viņš man teica, lai velkot apakšā krūšturi, bet arī viņu es laipni pasūtīju.

Visi mani skaistie aktieri sēdēja garos kleitpaltrakos, un tie, kas šajā izrādē nespēlēja, iedami prom, par viņiem vienmēr noņirgājās. Bet tai izrādei tomēr bija kaut kāda sakrāla nozīme, jo uz beigām sapnis palika pilnīgi ārprātīgs.

man bija jādodas trenēties uz kaut kādu sporta laukumu, jo laikam tajā izrādē vajadzēja visādus akrobātiskus trikus. To, ka tas vēl ir tas pats sapnis spriežu pēc tā, ka man mugurā bija tas austrumnieciskais kostīms. Kad es tur ierados tur bija kāds puisis ar savu pasniedzēju un tad nu šis tur ņēmās pa tiem stieņiem, kā nu vien tam pasniedzējam sagribējās.  Tā nu sākumā es tur savā nodabā rāpelējos pa stieņiem, staigāju uz rokām, utt., bet kaut kādā vienā brīdī es jūtu, ka tas pasniedzējs sūta man to zelli virsū. Tad mēs tur tā kā viens pret otru, reizēm tā kā kopistīgi, bet kaut kādus cīņas elementus izmēģinājām. Viss beidzās ar to, ka sēdēdama uz stieņiem es redzu, ka nāk nenormāli liela austrumnieku armija ( tāda kā kaut kādās ķīnieši akšen filmās. tā kā daudz tādas neesmu redzējusi, tad šī aina visticamāk bija no ķīniešu versijas par Šekspīra „Karali Līru”). Tika gan ziņots, ka viņu mērķis nav nogalināt mani, bet kad redzēju tās nebeidzamās rindas karavīru, cieši vienu pie otra, sapratu, ka šitam pāri ejot, dzīvs nepaliks neviens. Tad sapratu, ka labi nav un izdomāju pamosties. :)

Atkal jāsaka, ka nezinu kādā sakarā, bet es, mana mamma un Felipe strādājām vienā darba vietā. Felipe mūs piedāvājās vienu vakaru aizvest mājās, vēl paķerdams manu brāli līdz. ā, nē , vispār mēs pirms mājās braukšanas gribējām iedzert uz Akmens tilta ( ak, neprasiet! J ), bet braucot garām redzējām, ka tur baigi daudz cilvēku un izlēmām braukt mājās. Dīvainā kārtā uz mājām Āgenskalnā viņš mūs veda pāri Salu tiltam. Pārbraucam pāri tiltam un šis sāk zīmēties – braukā uz viena sāna ratiem (nemaz nezinu, vai tas iespējams) un vēl tur visādus brīnumus rāda. Mums ar mammu izbesīja, izkāpām ārā. Nezinu kur palika mamma, bet vienā brīdī jūtu, ka Felipe stūrē mašīnu manā virzienā.  It kā brauc lēni, ar vieglu triecienu uzsēdina mani uz mašīnas priekšējā kapota  ( ja tā to štelli sauc ) un turpina braukt.  Man sanāk bez maz flintstonmobīlis – kājas skrien kopā ar braucošu mašīnu. Tā rezultātā sajūtu asu sāpi kaut kur papēdī. Tad man loģiskā saite sapnī pazūd, bet turpinās kaut kādā dzīvoklī, kur viena pati istabā dakterēju savu kāju. Smagi klibodama izvelkos no istabas, man nāk pretī mamma un prasa kas un kā. Es viņai vēl rādu, ka zābakam papēdī caurums izdragāts un tā. Viņa ēda kaut kādu keksu un  es saku, ka man arī ļoti gribas ēst. Viņa man saka, ka vis kaut kas esot Felipem, bet viņa no viņa neko neņēma, tāpēc, ka viņš tik cūciski izdarījās. Ieeju istabā, skatos sēž Felipe un mans brālis, omulīgi tērzēdami. Un pirmais, ko man saka Felipe ir kaut kas šitādā garā: „Nu kurš karavīrs tad pamet savu karaspēku!” Tālāk notika gara skaidrošanās par to, ka „kas viņš galīgi debils” un mani nogalināt gribējis, uz ko viņam bija īsti spartiskā mierā un disciplīnā sagatavotas atbildes. Tobiš, vainīgs viņš nejutās.