Atkal jāsaka, ka nezinu kādā sakarā, bet es, mana mamma un Felipe strādājām vienā darba vietā. Felipe mūs piedāvājās vienu vakaru aizvest mājās, vēl paķerdams manu brāli līdz. ā, nē , vispār mēs pirms mājās braukšanas gribējām iedzert uz Akmens tilta ( ak, neprasiet! J ), bet braucot garām redzējām, ka tur baigi daudz cilvēku un izlēmām braukt mājās. Dīvainā kārtā uz mājām Āgenskalnā viņš mūs veda pāri Salu tiltam. Pārbraucam pāri tiltam un šis sāk zīmēties – braukā uz viena sāna ratiem (nemaz nezinu, vai tas iespējams) un vēl tur visādus brīnumus rāda. Mums ar mammu izbesīja, izkāpām ārā. Nezinu kur palika mamma, bet vienā brīdī jūtu, ka Felipe stūrē mašīnu manā virzienā.  It kā brauc lēni, ar vieglu triecienu uzsēdina mani uz mašīnas priekšējā kapota  ( ja tā to štelli sauc ) un turpina braukt.  Man sanāk bez maz flintstonmobīlis – kājas skrien kopā ar braucošu mašīnu. Tā rezultātā sajūtu asu sāpi kaut kur papēdī. Tad man loģiskā saite sapnī pazūd, bet turpinās kaut kādā dzīvoklī, kur viena pati istabā dakterēju savu kāju. Smagi klibodama izvelkos no istabas, man nāk pretī mamma un prasa kas un kā. Es viņai vēl rādu, ka zābakam papēdī caurums izdragāts un tā. Viņa ēda kaut kādu keksu un  es saku, ka man arī ļoti gribas ēst. Viņa man saka, ka vis kaut kas esot Felipem, bet viņa no viņa neko neņēma, tāpēc, ka viņš tik cūciski izdarījās. Ieeju istabā, skatos sēž Felipe un mans brālis, omulīgi tērzēdami. Un pirmais, ko man saka Felipe ir kaut kas šitādā garā: „Nu kurš karavīrs tad pamet savu karaspēku!” Tālāk notika gara skaidrošanās par to, ka „kas viņš galīgi debils” un mani nogalināt gribējis, uz ko viņam bija īsti spartiskā mierā un disciplīnā sagatavotas atbildes. Tobiš, vainīgs viņš nejutās.