pēcpusdienas snauda psihodēliskie atkal ir klāt. Bij' divi, bet ellīgi gari apraksti sanāk.
1.
Nezinu, kādā sakarā, bet man bija jāaizvieto
Ieva Puķe kaut kādā austrumnieciskā bērnu izrādē, kurā nezin’ kāpēc bija arī
aina, kur viņa noliecas pie žurnālgaldiņa, aizsmēķē cigareti un paceļ telefonu.
tajā cigarešu trauciņā stāvēja divu veidu cigaretes – kaut kāds Kent un un tad
tādas melnos papīrīšos iekš melniem iemutiem (iemušiem? ) . Man neviens nebija iedevis lugas eksemplāru,
jo it kā loma epizodiska (it kā tas būtu attaisnojums). Tā nu sanāca, ka uz pirmo izrādi nokavēju pirmo cēlienu, bet izskatījās, ka visiem ir bail uz mani dusmoties. Vēl es atceros, ka kaut
kādā savā izmēģinājumizrādē es nosēdos
pie tā žurnālgaldiņa, un gribēju noimitēt, ka aizsmēķēju. atceros, ka ilgi
nevarēju izšķirties, kuru cigareti ņemt, jo Ieva būtu dusmīga, ja paņemtu
viņējo. Beigās man gadījās to cigareti aizdegt pa īstam un kā vēlāk izrādījās
sarunā ar viņas vīru Krišjāni Salmiņu, tad tās bija viņas cigaretes (Kents , ja
kādu tas ļoti interesē). Vēl mistiskā veidā izrādījās, ka šī loma nes līdzi tik pat kā
valsts vadītāja varu, jo nebiju nospēlējusi jau pirmo izrādi, kad pie manis
atcilpoja tas pats Krišjānis Salmiņš un par baigo podļizu iztaisījās. Tur „vai
nevajag izpalīdzēt tā?”, „vai nevajag izpalīdzēt šitā?” un tādā garā. Bet es
biju tāda baigi diplomātiski bargā un pasūtīju šamo. Vēl tad pie manis nāca
mana vecā teātra mīla, brīdī, kad tikko biju uzvilkusi savu izrādes tērpu - kura viena daļa bija apspīlēts triko. Un viņš
man teica, lai velkot apakšā krūšturi, bet arī viņu es laipni pasūtīju.
Visi mani skaistie aktieri sēdēja garos
kleitpaltrakos, un tie, kas šajā izrādē nespēlēja, iedami prom, par viņiem
vienmēr noņirgājās. Bet tai izrādei tomēr bija kaut kāda sakrāla nozīme, jo uz
beigām sapnis palika pilnīgi ārprātīgs.
man bija jādodas trenēties uz kaut kādu sporta
laukumu, jo laikam tajā izrādē vajadzēja visādus akrobātiskus trikus. To, ka
tas vēl ir tas pats sapnis spriežu pēc tā, ka man mugurā bija tas
austrumnieciskais kostīms. Kad es tur ierados tur bija kāds puisis ar savu
pasniedzēju un tad nu šis tur ņēmās pa tiem stieņiem, kā nu vien tam
pasniedzējam sagribējās. Tā nu sākumā es
tur savā nodabā rāpelējos pa stieņiem, staigāju uz rokām, utt., bet kaut kādā
vienā brīdī es jūtu, ka tas pasniedzējs sūta man to zelli virsū. Tad mēs tur tā
kā viens pret otru, reizēm tā kā kopistīgi, bet kaut kādus cīņas elementus
izmēģinājām. Viss beidzās ar to, ka sēdēdama uz stieņiem es redzu, ka nāk
nenormāli liela austrumnieku armija ( tāda kā kaut kādās ķīnieši akšen filmās.
tā kā daudz tādas neesmu redzējusi, tad šī aina visticamāk bija no ķīniešu
versijas par Šekspīra „Karali Līru”). Tika gan ziņots, ka viņu mērķis nav
nogalināt mani, bet kad redzēju tās nebeidzamās rindas karavīru, cieši vienu
pie otra, sapratu, ka šitam pāri ejot, dzīvs nepaliks neviens. Tad sapratu, ka
labi nav un izdomāju pamosties. :)