es jūtos kā slazdā. Tā sajūta ir tāda, ka neko nevaru darīt kā gribu un vispār nevaru darīt neko ko gribu. Ir jādara tikai tas, ko no manis sagaida. šobrīd tā sajūta ir tāda, ka viss ir ļoti, ļoti slikti. Visi kaut ko no manis gaida, visiem ir kaut kādi priekšstati par mani, kuriem es nedrīkstu neatbilst. Bet man visvairāk gribētos lai es varētu kaut vienam vienīgam cilvēkam pastāstīt pilnīgi patiesi kā es jūtos. Līdz mielēm patiesi. un tur būtu tik daudz nejauka un nesaprotama. Bet es nevaru. nu nevienam, nevienam. jo es tā nekad neesmu darījusi - un man ir bail, ka to vispār nevar saprast un pieņemt. ar tādām domām varu sadzīvot tikai es pati, jo vārdos izteiktas tās neizteiktu to sajūtu, un sanāktu, ka es esmu ļauna, ļauna. bet nē. es esmu tikai pazudusi. kaut kur tur sevī iekšā. un man pašai bail no tām sajūtām. es pati viņas nesaprotu. un nemaz nemāku izteikt.

Ir lietas, kas vienkārši ir svarīgas. Bet es šodien esmu fragmentāra. Kaislīga. Sievišķīga nesievišķīgās drēbēs. Jūtīga. Ievainojama. Gribas ar kādu maigi parunāt, bet zinu, ka nedrīkst, jo pasaule ap mani šovakar ir ļoti skarba. Varu vilkt tikai smalkas, vijīgas līnijas. Un tā smalkā līnija arī ir kā tas jūtīgums starp skarbumu. Ik brīdi gribas pie lūpām likt pirkstu un likt pasaulei apklust. Jo pasaule kliedz. Tā nevar nekliegt. Nespēj. Kā lai noslēpjas no pasaules? Man nav drosmes izturēt tos kliedzienus. Šodien nē.