Ir lietas, kas vienkārši ir svarīgas. Bet es šodien esmu fragmentāra. Kaislīga. Sievišķīga nesievišķīgās drēbēs. Jūtīga. Ievainojama. Gribas ar kādu maigi parunāt, bet zinu, ka nedrīkst, jo pasaule ap mani šovakar ir ļoti skarba. Varu vilkt tikai smalkas, vijīgas līnijas. Un tā smalkā līnija arī ir kā tas jūtīgums starp skarbumu. Ik brīdi gribas pie lūpām likt pirkstu un likt pasaulei apklust. Jo pasaule kliedz. Tā nevar nekliegt. Nespēj. Kā lai noslēpjas no pasaules? Man nav drosmes izturēt tos kliedzienus. Šodien nē.