Bija tik labi aiziet uz darbu, saprast, ka tur ir tik maz jaku, ka var mukt prom. Sazvanīju savu vakara nedarbu kompanjoni Aneti un drīzi vien jau mazo piedzīvojumiņu virkne varēja sākties. Apbruņojušās ar vēlējumiem neuzķerties uz pašvaldības policijas mēs devāmies gaitās. Notikums Nr. 1 gadījās pie Laimas pulksteņa. Izbalināts jaunēklis izkliedza savu sāpi uz mums vārdos "Ejiet dirst!" - nein kāpēc palika šausmīgi jautri. :) varbūt ar mani ir līdzīgi kā ar manu kompanjoni, kurai iedarbojoties apgrieztā psiholoģija - ja viņai saka, ka viņa kaut ko nevar izdarīt, tad viņa ņem un izdara. Un otrādāk. Tāpat arī man - ja pasaka kādas šausmas, uz mani tas iedarbojas kā labi vārdi. kas zina. Bet viennozīmīgi - garastāvoklis ceļas. Lamīgi tiekam līdz krastmalai un jau ieraugam, ka zaļvestainie "apkalpo" vienus soliņa sēdētājus, dzērienu baudītājus. Nu ko - paejam tālāk no viņiem. Tā kā brīvu soliņu nav, izvēlamies sev kompānijā aliņu dzerošu sievieti. Tā kā kungi policisti ir tālu, nolemjam iztukšot arī savus līdzpaņemtos dārgumus. viss mierīgi. kad izdomājam aizsmēķēt, alu dzerošā sieviete sāka teikt "Lūdzu, nē" un nolasīja veselību aizsargājošu lekciju, par to cik tas viss ir kaitīgi. Un gribēja mūs atturēt no smēķīšiem, piedāvājot banānu. Uzstājīga dāma, tāpēc banānu uz pusēm arī notiesājām. No otrā gan atteicāmies un drīzi taisījāmies prom. Lai nelauztu dāmas sirdi, sagaidījām kamēr esam prom no viņas redzesloka un tomēr aizsmēķējām. Slikti droši vien. un vilcienā es satiku citu kompanjonu, paņēmu inese_tk jauno peli un esmu mājās.