Māris Alksnis

Sanāca te tā samērā negaidīti pagājušajā nedēļā (3. līdz 9. jūnijs) apmeklēt Slovākiju, jeb pareizāk sakot - tur esošos Tatrus. Tad nu lūk, neliela publiska, apkopojoša atskaitīte. Centīšos būt cik nu iespējams lakonisks.

Braucām privāti ar drauga auto. Izbraucām svētdienas vakarā ar domu, lai pirmdienas pēcpusdienā trāpītu galā kā reiz uz čekošanos apartamentos. Dzīvojām mēs iekš mājiņām Tatralandiā, bet pa ceļam iegriezāmies Jasnagorā (Polijas katoļu “mekā”) un Veļičkas sāls raktuvēs (arī Polijā).

Veļičkas-Bohņas sālsraktuves darbojas no XIII gs. Izvietotas deviņos dažādos līmeņos, raktuvju kopējais garums ir apmēram 300 km. Raktuvju galerijās atrodas daudzi mākslas darbi, altāri un skulptūras, veidoti no sāls. Pastaiga pa sālsraktuvēm ir aizraujošs ceļojums senas kalnrūpniecības pagātnē. (c) Wiki

Uzreiz kā šķērsojām Polijas-Slovākijas robežu, iegādājāmies autostrādes biļeti, lai nebūtu jāstājas gadījuma sakaros ar vietējiem likuma pārstāvjiem. Biļete nedēļai maksāja dažus latus, kamēr sods par vizināšanos на халяву ir daži simti latu. Kad bijām iečekojušies, atlikušo dienas daļu pavadījām akvaparkā esošajā piršu (man vienīgajam šis vārds liekas perverss?) kompleksā.

Nākamajā dienā (otrdienā) pēc izgulēšanās devāmies uz Popradu. Jā - iepirkties! Bija nepieciešami apavi kalnā kāpšanai, tiem līdzi nopirkās vēl 3 pāri vasaras apavu, bikses un protams suvenīri Iegādājām arī putnu līķu gabaliņus, lai vakarā tos nedaudz pagrilētu pirms tam nedaudz iemarinējot. Diemžēl neiemarinējās tik labi, cik gribētos (kaut kāda galīgi švaka sojas mērce gadījās), taču ēst varēja. Jā un protams atkal pirts procedūras…

Trešdienā (šķiet pati smagākā diena visa ceļojuma laikā) braucām uz Slovenský raj. Izgājām relatīvi īsāko trasi, kas ir 10 km garumā. Pēc pārgājiena kājas bija kā caur gaļas mašīnu izlaistas, taču par labu nāca vakarā pieteiktā masāža un izkarsēšanās pirtī.

Ceturtdien aizbraucām uz stalaktīdu alām. Izdevās pieslieties kādai latviešu grupai, līdz ar to dabūjām gidu, kas runā vismaz krieviski… Diemžēl nepārvaramas varas dēļ neizdevās uzbraukt Čopakā un apmeklēt arī ledus alas, taču to var mierīgi apmeklēt arī nākamreiz

Un visbeidzot piektdiena! Agri no rīta jau izbraucām uz Lomnický štít. Šī bija tāda kā kulminācija visam pasākumam. Ja gadās būt tanī galā, noteikti visiem ieteiktu tur aizbraukt. Izjūtas nav iespējams aprakstīt vārdos, vien varu pateikt to, ka žoklis bija atkāries gandrīz līdz zemei.

A sestdien no rīta devāmies ceļā, pa ceļam simboliski iepirkāmies un agrā svētdienas rītā bijām mājās. Kopumā tika sabildētas gandrīz 500 bildes. Tāds lūk mini ceļojumiņš sanāca…