Māris Alksnis

Spīd saulīte. Kādā nomaļā pļavā ganās milzīgs, spēcīgs vērsis, mierīgi plūkdams svaigo zaļo zālīti. Te pēkšņi viņš kaut kur tālu, tālu ierauga baltu punktiņu un laiku pa laikam seko tam līdzi. Tuvojoties vērsim, punktiņš lēnām pārvēršas par baltu bumbiņu, un vērsis saprot, ka tas ir trusītis, kas nāk viņam tieši pretī. Vērsis vienaldzīgi turpina gremot zālīti. Trusītis pienāk pie vērša, paceļ priekšķepiņas, saliek pirkstiņus jocīgā kombinācijā un sāk skaļi
- Ei tu, kuili, pavācies nost no ceļa, saprati?!
Vērsis vienaldzīgi noskatās uz trusīti un paliek stāvam.
- Kas tev, sūdi ausīs sabāzti, ka nedzirdi?! Novāc savu resno pakaļu no ceļa, ja negribi pa ragiem dabūt!!!
Vērsis nekust ne no vietas un garlaicībā nožāvājas. Trusītis turpina “braukt virsū” vērsim
- Tā, monstr, klausies! Ja pēc desmit sekundēm neaizvāksies, es noplēsīšu no tavas stulbās pieres ragus un iestumšu tos dziļi, dziļi tev pakaļā! Viens... Divi... Trīs...
Lēnīgais vērsis vēlreiz nožāvājas, pagriežas pret trusīti ar pēcpusi…, nokārtojas tieši trusītim virsū un nesteidzoties aizsoļo projām, ar asti mušas gaiņājot. Paiet piecas, desmit minūtes… Tad trusītis beidzot izkārpas no sūdu čupas un, tīrīdams muti, nobļaujas uz vērsi
- Nu ko, apdirsies aiz bailēm, ja?!