Prostitūcija, tas ir, „darīšu jebko (un poh#j kā), ka tik samaksā”. Varbūt, ka par profesiju nevaru pateikt. Mauka? Bet par attieksmi — mierīgi. Man vēl šķiet, cieņa vai necieņa var attiekties tikai uz cilvēku.
Un tā tālāk, negribu iedziļināties. Dzīve piespiež strādāt, jā. Bet kāda cieņa izriet no šī fakta; ka jebkurš darbs cienījams? Drīzāk otrādi, strādā dajebko piespiedu kārtā un cieņu (pret sevi) zaudēsi, vairāk vai mazāk.