vilcienā braukt gandrīz diennakti ir nopietns pārbabaudījums. jauki, ja ir lāva, uz kuras atgulties un nobumsnīties visu nakti vai daļu dienas, jo sēdēt ir grūti, nav kur likt rokas, galvu un traucē gan kājas, gan dibens, gan maisiņi un somas. tomēr ja nav lāviņas, tad visa nakts ir vienas mocības. tad jātur galva rokās, uz galda, jāatbalsta tā pret sienu, pret loga rāmi. bet virsū pūš aukstums, naktis ir vēsas, sienas ir vēsas un viss kas paliek ir samežģits kakls, neizstaipāmas kājas un miežagraudi acīs. Tomēr vēl trakāk, ja pēc šāda lielākās daļas nobraukta brauciena, mežonīgā krievijas muita 6 no rīta norāda, ka vīzai ir beidzies derīguma termiņš, liek sakravāt mantiņas un parāda ceļu laukā no vagona. Tad ir pārsteigums un mute ciet, acis vaļā, bet ausīs miegs.
Dodamies uz muitas kanotri, kur neviens nerunā, neviens neko nezina un ieslēdzas savā kabinetā, kur nikni apzīmogo labo pasažieru pases. kamēr mēs ar savām somām, ūdeņiem, pārtiku un plakātiem sēžam pie viņu durvīm un miegā histēriski domājam.
Tad vilciens aizbrauc un nekas nav skaidrs. uzrodas vien kāda pusaizmigusi kundze, kas izliekas par migrācijas lietu zinātāju, bet protokolus, paskaidrojumus un citus noteikumus nezina, tāpēc visu rītu 3 stundas pilda savus papīrus, kuros nepārtraukti kļūdas, pārlabo, labo mūs, labo sevi un sakropļo manu rītu. Viņa ir lēna, stulba un nesaprot, ko dara, bet es viņai piedodu, jo citas izvēles nav. MAnus papīrus pila L. jo es kirlicā runāt un rakstīt protu pārāk slikti, bet krievijā citas valodas un rakstības nava.
trīs dienas jāgaida vīza. tomēr uzrodas Tatjana Ivanovna (vārds, kuru atcerēšos). viņa ir aktīvāka kā citas, skaļa un agresīvi uzmācīgi līdzjūtoša. tomēr stundas laikā viņa zina, kā jau pāris stundu laikā šķērot robežu. viņa ir atradusi šoferi, zina, kur ir banka, kur policija, un visu ir sarunājusi. Tāpēc mēs ar saviem beidzo aizpildītajiem papīriem braucam uz to sasodīto banku. viņa rēķina, ka vajag 5000 rubļu (100 latu), lai tiku uz Latviju, lai gan vīzas abām mums ar L. izmaksā 700 rubļu (15 latu). Tomēr mēs daļēji piekāpjamies. samaksājam viņai 1000, šoferim 1000 un vēl nopērkam benzīnu. un tad jau laižam tālāk, kur Ivanonvna visu ir sarunājusi. Viņa stāsta par pierobežas pilsētiņas burvību, neskaitāmajiem ezeriem tai apkārt un tēvoci Ļeninu, kas laipni pacēlis roku pret nākotni, bet mums nāk miegs. sameistarotais, neparastās krāsas žigulis ar vēl neparastāku šoferi, kuram uz rokas milzīgs pūķa tetovējums un kura māsas dzīvo Latvijā, drāžas pa tiem mazajiem ceļiem, un mēs tikai bumsnījamies aizmugurējā sēdeklī. saule jau pusdienā, mums nāk miegs un rokas jau nodomā spiež somas.
Tad ir robeža, muitnieki, kas izdara savu darbu un mēs ar somām stumjamies pāri robežai. Pirms tam vēl apskauju Ivanovnu un šoferi, jo no uztraukuma, dusmām un noguruma, nezinu, kur likt rokas un kā pacelt somas. Ieraugam Latvijas robežu un acīs sariežas asasras. Latvijas robežā saņemam kājāmgājēja talonu un tad kāds laipns kaukāzietis aizved mūs līdz zilupei. Pēc tam vēl 4 mašīnas līdz rēzeknei un tad jau mūsu sagaidītāji, vēl karjers, kur nopeldamies un laimīgās mājas.
Labrīt rīga, vai tu mani redzi, tu māte, es tavs pazudušais dēls skan ausīs kā kaut kas aizmirsti bet vajadzīgs.
negulētā diena joprojām spiež kaklu un galvu, reiboņi laikam nebeigsies nekad.
nez vai Iļja, Djimka, Ļuba un Žeņķa būtu mūs laiduši prom no maskavas ar vilcienu, ja zinātu, kā mums tas viss ievilksies???