svečīšu vakarā aizejam pie vecātēva. pie kapiem sabraukuši trigotāji, vainagi no eglēm, un priedēm, no mizām, salmiem un saulserdēm, no sūnām, ķērpjiem, no visa, kas paliek ilgāk kā divas dienas krāsā un paskatā.
sagrābti celiņi un skaisītas skujas, lai sadur gari savas pēdas.
ģimenes pa tumšajiem celiņiem tek un klusajos kapu stūrīšos vientuļi sēd un līgojas līdzi miglai un mitrumam. pie čakstes svecītes sadegtas viena pie otras, zem kājām graužas akmeņu šķembas un vīri runā par to, kā padomju laikos te nāca un pat nezinot, kas ir čakste, bija svarīgi nākt.
viļa lāča čalim atslēgas kauli pie ribām pieauguši, bet mēs viņam piedodam, tāpat kā čupas kopīgo paskatu, tas gulbis.
un tad māte Latvija, kur Tavi dēli.
klusās kapu kopiņas, virszeme ar mūžīgo uguni un pazeme ar bērniem, kas skrien un vīriem, kas cepuri aizmirsuši noņemt.
zāles skaistie zirgi ar aizmigušajiem karavīriem, kailie vīrieši šūnakmenī, piesegušies ar vairogu un ozolu lapām, bet mugurā viens apmetnis, aukstumā krūšu gali cieti.
tērces viena pēc otras, svecītes mijas.
sijājas migla
kurš miris, kurš dzīvs, kā atšķirt, ko sveicināt.