zoo krāc - 7. Maijs 2008

atvēru acis, izstaipijos, sapratu ka vēl aiz vien pamatīgi sāp kājas, bet nu jau vairs ne tik ļoti kā vakar. aizgāju uz vannasistabu, nomazgājos, izpucēju zobus, pasmaidiju sev spogulī, un teicu - labrīt! atpakaļ uz istabu, ietinos lielajā, pelēkajā, siltajā mājas džemperī, un paņēmu no plaukta grāmatu, iekārtojos lielajā ērtajā, tumšzilajā klubkrēslā uz lasīšanu. G.Baškirovas grāmata "vienatnē ar sevi"... paceļu acis pret logu. apmācies, pelēks un nepatīkams. atveru grāmatas brūnstrīpainivioleto vāku. lasu. G.Baškirova "vienatnē ar sevi", lapas apakšā stāv rakstīts -izdevniecība "liesma" rīga 1977, veca gan.. nākamā lapa. 15 Ba 805... nu labi.. nekad neesu ierubijusi ko tie cipariņi nozīmē.. tālāk kaut kas krieviski, bet slinkums koncentrēties. pārskrienu pāri. tālāk:
Ko mēs zinām par sevi, par savas psihes noslēpumiem? Vai mēs realizējam līdz galam tās iespējas, ko mums piešķīrusi daba?
Vai mēs varam iemācīties prognozēt savu uzvedību bēdās un priekos? Bat katastrofā, avārijā, visbeidzot, gluži vienkārši eksāmenā? Kas mums zināms par to, kā gadsimtu gaitā veidojusies personība? Par to, kas ir stress un kā to pēta psihologi?
Šī grāmata stāsta par jauno padomju psihologu meklējumiem un cerībām, veiksmēm un šaubām, par cilvēkzinātnes pagātni un nākoti... nākotni? nu to gan es varēšu salīdzināt(mazi smiekliņi). tālāk atkal kaut kāda nevajadzīga informācija. pāršķiru nākamo lapu, ievelku elpu, un tūliņ sākšu, no vāka līdz vākam. tomēr tālāk par autores priekšvārdu netiku... tas bija šāds -"Interesanti , kāda gan kļūtu cilvēka psiholoģija, ja no debesīm pazustu zvaigznes"... prāts atslēdzās no grāmatas. viss. neko šodien vairs nevaru palasīt. pārāk daudz domu galvā, jo ja nebūtu zvaigznes, es nezinētu kam ticēt, kam stāstīt savus priekus un bēdas, es neredzētu naktī ceļu. būtu iespriestota nekurienē. nu labi. iespējams ka tad būtu kas cits kam ticēt un pēc kā tiekties. bet nē. es zvaigznes neparko nevienam neatdotu. tas ir viss kas man ir. bez nevērtīgajām mantām un lietām, kas piepilda ikdienu, un krāj uz sevis putekļus. zvaigznes ir kas vairāk par vienkāršiem debess spīdekļiem. tās ir cerības, sapņi, smaidi, un dzirdīga auss!

laiks un telpas. tā nu aiz neko darīt sāku rakāties pa vikipēdiju, un uzdūros rakstiem par dimensijām, manu uzmanību piesaistija tieši četras no tām, laika un telpas(pagātne, tagadne, nākotne) dimensijas. laiku man netīk atzīt, bet apkārt notiekošā dēļ nevar nepamanīt šo minūšu, dienu un gadsimtu mužekli, cenšos izlīst nepieskaroties laika stīgām, un nenožņaudzoties laika tīmeklī, tomēr vienīgais ko varu, ir pieņemt murgainos izgudrojumus par laika esamību un nepieciešamību. pietiek jau ar to, ka mētājos pa telpu dimensijām. nē, man nav laika mašīna, fiziski es esmu tepat, kautkur, nenosakāmajā ŠEIT, jo es taču nezinu kas ir tagad un kur ir robeža starp bija, ir un būs. kaut kur viņa ir bet nospraust to vien ulīniju es nevaru. emocionāli vēl nevaru atrast to īsto punktu, kur ir tagad. nesen jau par to tiku rakstijusi. bet šīs domas un nepiederības sajūta esamībai vēl ar vien mani nepamet. matriksa sajūta. reālistiskuma zaudēšana, un iedomu, fantāziju cunami nāk pār visu kas apkārt. visam zūd vērtība, vai varbūt tāda nekad nav bijusi. an nav ne jausmas, un kā jau vienā no iepriekšējiem rakstiem teicu, jo vairāk par to domāju, un cenšos saprast, jo mazāk saprotu par ko domāju un ko cenšos saprast. varbūt vajag dzīvot kā aitai, un pieņemt standarta skaidrojumus, dzīvot pēc sabiedrības standartiem izveidotā modeļa? varbūt ir kaut kāda formula? vai tabula, kur teikts kas un kā, un tomēr, ja arī ir, tad kādēļ lai to pieņemtu par vienu vienīgo un patiesi svēto patiesību? nezinu. nesen sāku domāt par to cik ļoti viss ir izdomāts un neīsts, ka sāku spriest par to vai mēs, kā cilvēki, staigājošas elpojošas būtnes esam īstas, un ja jā tad cik īstas, un kādēļ ar savu prātu un domām esam devuši visam tādu formu un krāsu, siltumu un asumu? varbūt tas viss ir tikai laika gaitā iekodēts mūsu prātos, paaudzi no paaudzes, un piedzimstot mēs apjaušam pasauli tādu kā pirms miljardiem paaudžuir izdomājuši pirmie prāti. nu nejau par izgudrošanu es runāju bet vispār. piemēram koki, putni un akmeņi, dzīvnieki. viss. kādēļ dzeltens ir dzeltens un zaļš ir zaļš. kādēļ tieši tā un ne citādāk. murgi. visu mūžu mēs dzīvojam melos, un zem rozā brillēm, un tā arī neviens nekad par patiesību neko nezinās. u ntie kas visu redz, iespējams paīstam, tos mēs izstumjam no sabiedrības un saucam par trakajiem, piepotējam viņu vēnas ar medicīniskajām narkotikām un padaram viņus par zombijiem, bet patiesībā visa "normālā" sabiedrība ir zombēta un slima !!