|
10. Mar 2023|18:00 |
Attiecībā uz nākotni es pieļauju pilnīgi jebkā iespējamību. Jo nekas nav drošticami prognozējams, atskaitot fenomenus, kas ir pastāvējuši pēdējos dažus tūkstošus gadu, piemēram, cikliskas dabas parādības. Kā arī, diemžēl, cilvēku dabiskās vājības, kuru cēloņi ir gan transformēta vai hipetrofēta pašsaglabāšanās vēlme, gan daudziem piemītoša urdoša vēlme salīdzināties ar, izcelties starp un dominēt pār citiem.
Par nākotni saprātīgi domāt var tikai notikumu iestāšanās varbūtību kategorijās. Faktos balstītas un skaidri novērojamas krasas tendences maina varbūtību uz augšu vai leju, bet miera laikos statistika pārsvarā ir tikai fluktuācijas un troksnis.
Ja krasa tendences maiņa norāda, ka lielas ietekmes riskiem iestāšanās varbūtība kļūst pietiekami liela, ir vērts padomāt par tās priekšlaicīgu novēršanu, vai kā sagatavoties, lai mazinātu risku iestāšanās ietekmi.
Tomēr arī tad, ja ir novērojamas noteiktas krasas tendences, tas nenozīmē droši prognozējamu iznākumu. Jo brīvā sabiedrībā vairākums tiecas uz sabalansētu zelta vidusceļu, izrietoši katrai krasai darbībai tā izjaukšanas virzienā ir sagaidāma kā minimums līdzsvarojoša pretdarbība.
Attiecībā uz mūsu valsti, uzskatu, ka pašreizējā demokrātiskā iekārta nodrošina to, ka virzībai uz krasi mazāk demokrātisku - totalitāru vai autoritāru varbūtība ir zema. Pat ja būtu tā, ka pašlaik Saeimā pozīcijā ir tikai "savējie", kas neatbilst realitātei, jo koalīcija nav diez ko vienota savos mērķos, tad varbūtība, ka notiks likumdošanas izmaiņas, kas piešķir privilēģijas šauram cilvēku lokam būtu nedaudz augstāka, bet arī tad tā būtu zema.
Jo cilvēki šeit ir totalitārismu ir jau piedzīvojuši un otrreiz to negribēs piedzīvot. Eiropas Savienība ir lēna, bet prasīga un šāds kurss automātiski nozīmētu piespiedu izstāšanos no tās vai kā minimums sankcijas, zaudēt ES atveseļošanas fondu dotācijas, bet uzņēmējiem - zaudēt milzīgo Eiropas tirgu, un, izrietoši, nonākšanu ekonomiskā atpalicībā un reizē augstāku nacionālās drošības risku zonā.
Bet nāks jaunas paaudzes, jaunas vēsmas, un galēji labo, kreiso vai individuāla totalitārisma varbūtība 50 gadu perpektīvā, protams, ir iespējama. Bet, manuprāt, bez ļoti būtiska ārēja vai iekšēja spiediena, aizvien neliela. |
|