|
[25. Nov 2014|23:39] |
Garām palaisto iespēju skumjas. Jaunības vienkāršo jaunatklājumu prieka neatgriezeniskuma skumjas. Rudens skumjas. Skumjas par mirušu radinieku, kuram gribētu izstāstīt visu, kas šajā laikā noticis, kas sasniegts, kas jauns. Kad vēl tas bija iespējams, paņēmu pudeli lēta gruzīnu vīna un ar draugu lēnā garā izlakām Bastejkalnā rudens lapu kompānijā. Aizbraukšu uz kapiem svecītes sadegt, varbūt atlaiž šīs skumjas. Tāda sajūta, kā mirušie aicinātu tos apciemot kapos, jau vairākus gadus ap šo laiku tāda sajūta. Agrāk, pirms trīsdesmit gadu sasniegšanas tādu sajūtu nebija, bet arī apciemojamie bija dzīvi. Kautkas mūsu mirušo piemiņas tradīcijās ir tāds,......., īsti nezinu kāds, bet racionāls un vajadzīgs. |
|
|