vakardien ap vienpadsmitiem naktī hekla pa manu logu izskatījās šādi - ar savu tradicionālo lietussarga mākonīti.

otrā bonusa izmesto dārzeņu šķirošanas/lasīšanas pasākuma ieguvumi sekojoši - daudz un ļoti labi ābolu, tonām banānu, no kuriem paņēmām tikai vienu kasti, jo nav jau, kas tik daudz apēd un savādāk nezin, kur likt, ķirštomātiņi, salāti, avakado, zemenes, sīpoli. jāsaka, ka vareni jau atkal.

flower and weed vs flour and wheat.
[izrunāt balsī]

man vajag uz pilsētu tikt un iepirkt pilnas kules saldumus, visticamāk, rozīnes šokolādē un bulkas, ko ēst, ēst, ēst, esot savā istabā.
jo savādāk jau kauns stūķēt iekšā veselu šokolādes tāfeli, ko tik ļoti gribas, tur virtuvē, ja katrs parasti apēd vienu gabaliņu.
un visi laimas šokolādes iekrājumi, kas man bija, nu veiksmīgi šīs nedēļas laikā ir notiesāti.

vienvārdsakot, esmu atpakaļ no burvīgām dienām atkal.
es redzēju pafinus, es redzēju vaļus! V A Ļ U S! jopcik, un tā nebija nekāda whale watching tour, tas bija tik īsts, cik īsts tas var būt.
uzkāpu salas augstākajā vulkānā / klintī / kalnā, piekusu un noguru. stāvēju eiropas vējainākajā vietā, tur arī peldējās vaļi un es ēdu savu siermaizi.
sapratu, ka ar kuģi nebraukši ilgi, ilgi, ilgi, man riebjas ūdens transports, vēl tagad liekas pa mirklim, ka šūpo. vēēē!
rīt ir atvadu ballīte, šī man liekas, ka būs skumjā ar asarām. un svētdien ir whale watching tour koncerts un pirmdien es dodos uz savu jauno dzīves vietu, domājams, ka kādiem turpmākajiem četriem pieciem mēnešiem. dikti aktīvi viss ir un mani baida tā mantu pakošana un kārtošana.

( te es rādu bildes - tā nav dzīve, tas ir kino )

ārā spīd saule un tamdēļ somā jāieloka guļammaiss, jāmēģina apspiest bailes no jūras transportiem - kuģiem, prāmjiem un tamlīdzīgiem zvēriem un jādodas ar prāmi uz 3 h attālumā esošajām vestmannaeyjar salām, kas izveidojušās vulkāna izvirduma rezultātā.
šī nedēļa ir ārprātīgi aktīva, jo ir atvadu ballītes, pašai arī jākrāmē soma, lai dotos uz savu fermu un vēl jābraukā pa westman islands.

tas tomēr ir kaut kā netverami dīvaini, ka visu nakti ir gaišs.
un pēc mēneša būs vēl jūtamāks tas viss.

tai pašā nakts stundā, kad liekas, nu nav itin nekā, ko vairs klausīties un viss, kas ir, ir apnicis līdz  pēdējam, uzrodas ugga ar tekstu "Tev kā priviliģētai Indes fankluba dalībniecei" un sāk man sūtīt Indes dziesmas un urrā, urrā, tieši laikā un tieši vietā.
un tad skaidri un gaiši nāk apskaidrība, ka
( biužuks )

bet vispār, šonakt lija un mēs gājām uz blakus kaimiņmāju lēkāt klusiņām pa batutu, bet to darīt klusiņām ir gaužām neiespējami un sāka riet ciema suņi un mēs lavījāmies un mukām prom uz diennaktsveikalu pirkt čipsus un ābolus, klauvēt pustrijos pie agneses namdurvīm, ēst čipsus kefīra mērcē, grauzt pēc pagraba un pelējuma smakojošus ābolus, stāstīt šusta spoku stāstus un dzert vīnu. nākt mājās piecos, kad ir gaišs kā dienā, nomācies un lietains. un neiet gulēt vēl tagad.