gaļu jau kādu laiku neēdu. saldumi arī pēdējā laikā nekādu sajūsmu neizraisīja. tad arī nodomāju, ka gavēņa laikā neēdīšu saldumus. un šodien esmu apēdusi puskilo rozīnes šokolādē, vakardien kādas 2 šokolādes, dzerot kafiju, cukuru iebēru karotītē un apēdu tā pat, jo salda kafija man negaršo.
kas ar mani, kas ar mani?

es te saguris šodien nolēmu desmitos iet gulēt, lai rīt atkal septiņos varētu celties.
un kas notiek, tieši pusstundu pēc desmitiem visi sāk zvanīt un dzirdu bļaustīšanos ārā.
zvanus veiksmīgi ignorēju, līdz saprotu, ka tomēr kaut kas NOTIEK.
izrādās, - ārā TĀDA ziemeļblāzma, ka ārprāts. uztriecu bikses uz pidžammas un skrēju laukā.
tur zaļa ziemeļblāzma grieza valsi ar rozā blāzmu, aizgriežoties te aiz mākoņiem, te padarot visu padebesi zaļu, zaļu.
es jums saku, kad redzi to brīnumu, tad aizsitas elpa un gribas, lai kāds blakus redz un klusē. gribas pasūtīt, lai uz mirkli izslēdz visus city lightus un viss, kas dod gaismu, ir tas brīnums debesīs.
es esmu sakustināta, aizkustināta un sajūsmināta par to krāšņumu nudien.
un es par visām varītēm ceru, ka nākamnedēļas viesošanās grenlandē dāvinās un dāvinās krāsiņas un gaismiņas un piepildījumus vienu pēc otra.

air balticu pakārt uz sūdainas naglas!

tikko pagatavoju sev tik vien gardu ēdieniņu, ka pašai prieks un gaviles.
pannā sasautēju griķus ar sīpolu un kabaci un labi daudz kariju, pipariem un dillēm.
ātri, elementāri un neticami gardi, nudien.

liekas, ka viņi ļoti sigur ros skanīgu skaņu vēlas. un mazliet paralēles ar heimu var vilkt, bet man nudien patika
http://www.platforma.lv/player/video/dabas_koncertzale/

visas manas iedvesmas un visas manas apņēmības ir aizpeldējušas tālēs zilajās, nez kādos kilometrīgos attālumos.


slinkākais un bezatbildīgākais cilvēks.

būtībā man šķiet, ka es šodien piedzīvoju vienu no elpu aizraujošākajiem brīžiem, kur bailes un satraukums un escerukanemiršu domas bija pilna galva.
kāpu esjas virsotnē šodien (pirmo reizi biju 1. novembrī), sasniedzu visus sešus punktus, bet es jau neesmu es, man jau jāžļārgājas augšā uz pašu virsotni.
bet tur ta sniegi un sali. un tas nu bija neprāts tur kāpt ar apaviem bez naglām, jo slīd taču briesmīgi. pēdējos 10 metrus pirms pašas virsotnes tomēr pateicu nē, jāiet atpakaļ.
un tas nu bija užas, samaldījāmies, nonācām vietā, kur nevar tikt ne uz priekšu ne atpakaļ, kur var stāvēt un sākt raudāt, bet galvenais jau uzturēt mieru.
tad mūs izglāba kāds islandiešu vīrs, kurš ar suni ar bija nolēmis uzkāpt līdz pašai augšai. viņš gan mums teica, ka mēs esam brave, kad satikām viņu pirmo reizi kāpjot lejā no vietas, kur līdz
virsotnei 10 m, viņš tad kāpa augšā un pastāstīja labāko taciņu kā tikt lejā. bet man šķiet, ka tas solis bija nevis brave, bet gan stupid. jo tikai muļķa tūristi nenovērtē tādus apstākļus un
bez sniega kurpēm nu tik tēlo varoņus uz lien augšā. labi, ka satikām vīreli vēl reiz un viņš noveda mūs lejā līdz drošākam spotam.
tagad ir ārprātīgi patīkams nogurums un es ceru, ka rīt sāpēs muskuļi, jo man patīk muskuļsāpīšu sajūtas.

( kāpiena bildes )

sailgojos pēc māsas, vot.

bet vispār jau ostu rādu jums te.

šodien redzēju iespaidīgāko ziemeļblāzmu, kādi danči, kādas līganas kustības. un spiedzieni no apkārtējiem. fantastiska, nudien. bilžu gan, jo nebija laika skriet pēc aparāta un vēl bildēt.
pēc tam teicu, ka jāiet uz okeānu skatīties blāzmu tur, gājām uz tālo okeāna krastu un blāzma pa ceļam pazuda tā, ka nebija pat vēsmu, ka būtu bijusi. savukārt, pastaidziņa apkārt lidlaukam, gar okeāna krastu un astoņi kilometri pievarēti kā nebijuši.
rīt savukārt izmēģināšu veiksmi stopēšanā <i>ziemā</i>.  dābūt interesanti, jo taču pat tad, kad devāmies uz ziemeļiem, mašinu intensitāte bija kritiski zema. pozitīvais tomēr ir tas, ka ikšķošu viena un attālums nav neuzveicams 100-150 km. JES, rīt būšu ārpus reikjavīkas un tas nu ir kaut kas!