būtībā man šķiet, ka es šodien piedzīvoju vienu no elpu aizraujošākajiem brīžiem, kur bailes un satraukums un escerukanemiršu domas bija pilna galva.
kāpu esjas virsotnē šodien (pirmo reizi biju 1. novembrī), sasniedzu visus sešus punktus, bet es jau neesmu es, man jau jāžļārgājas augšā uz pašu virsotni.
bet tur ta sniegi un sali. un tas nu bija neprāts tur kāpt ar apaviem bez naglām, jo slīd taču briesmīgi. pēdējos 10 metrus pirms pašas virsotnes tomēr pateicu nē, jāiet atpakaļ.
un tas nu bija užas, samaldījāmies, nonācām vietā, kur nevar tikt ne uz priekšu ne atpakaļ, kur var stāvēt un sākt raudāt, bet galvenais jau uzturēt mieru.
tad mūs izglāba kāds islandiešu vīrs, kurš ar suni ar bija nolēmis uzkāpt līdz pašai augšai. viņš gan mums teica, ka mēs esam brave, kad satikām viņu pirmo reizi kāpjot lejā no vietas, kur līdz
virsotnei 10 m, viņš tad kāpa augšā un pastāstīja labāko taciņu kā tikt lejā. bet man šķiet, ka tas solis bija nevis brave, bet gan stupid. jo tikai muļķa tūristi nenovērtē tādus apstākļus un
bez sniega kurpēm nu tik tēlo varoņus uz lien augšā. labi, ka satikām vīreli vēl reiz un viņš noveda mūs lejā līdz drošākam spotam.
tagad ir ārprātīgi patīkams nogurums un es ceru, ka rīt sāpēs muskuļi, jo man patīk muskuļsāpīšu sajūtas.