dotajai bildei mainās tikai personāži, fons paliek nemainīgs.
lūk, atsūtīja man pārsteiguma video un mazajam home sick, kas spraucas ārā, nē, nepavisam nav tā, ka man te nepatīk un viss ir apnicis un raudu stūrī, gribas mājās, gribas izaugt lielākam, jo gribas jau satikt visos tos viņus jaukumiņus.

islandieši ļoti tic superstition lietām, tam, ka kalnos ir dzīvība un ir elfi un rūķi. nu un tik ļoti tic, ka, piemēram, būvējot ceļu, var pat neskatīties uz racionalitāti, izmaksām vai citiem faktoriem, bet, ja ceļa izbūvei paredzēts iet cauri kādai svētvietai, ceļu noteikti apbūvēs riņķī, nevis sitīs klintī caurumu, vai sašķels kādu akmeni, ja būs zināms, ka tai vietā dzīvo rūķi. ja rīkosies pretēji, viņi uzskata, ka tad tur neliames vien būs - avārijas un negadījumi.

un es ļoti gaidu sestdienu, kad došos uz Sólheimajökull ledāju dienvidos, kur jau biju pirms laiciņa, bet šoreiz, lai dotos glacier walka. jā, tāds tūristu prieciņš jau un pasākums ir, par ko samaksāju miljonu, bet vienalga, vienalga, ar asmeņkurpēm un virvēm un ledus cirvīšiem kāpsim ledājā!
reportāža gan jau sekos pēc sestdienas.


un vēl es ļoti priecājos, ka šī ir pēdējā universitātes nedēļa un sākas sesija nākamnedēļ. nu nav jau nekas apburošs sesijas būšana, plus šī jau būs devītā sesija, bet man tiešām jau bija apnicis iet uz universitāti. jā, bet vēl darāmā daudz, daudz, bet nav jau laika darīt, jābraukā riņķī!