izeju ārā un nekontrolēti un dzīvnieciski lēkāju un kliedzu. var arī teiksim necenzēti lamāties, lēkāt, sist ar spilvenu pa grīdu (bet ja sāp roka, ši nebūs variants laikam), vēlams paturēt prātā fokusēti kādu cilvēku, uz ko to visu izgāzt (galvenais, neļaut nākt vainas sajūtai), nolamāt, sūtīt dirst un, nu, var arī teikt, "es tevi nogalināšu" un tādā garā. tipa, lai šķīst siekalas, puņķi, var arī asaras, ja sanāk. tie ir tikai vārdi, bet tāda 100% necenzēta un paŗspīlēta dusmu/stresa izlāde ir ļoti efektīva. To nemaz nevar daudz ilgāk par 3-5 minūtēm. Pēc tam apguļas zvaigznītē, aiztaisa acis un savienojas ar absolūto klusumu, kas pēc tam iestājas, un bauda. Man vienmēr pēc šādas aktīvās meditācijas uzreiz tajā klusumā ielīst arī mīlestība, citreiz pat drausmīgi smiekli nāk, liels vieglums. reizēm emocijas, kas sakrājas ķermenī, nevar apstrādāt un izventilēt ar sēdošām ommm meditācijām un kontrolētām skriešanām un elpošanām. vajag saiet dzīvnieka ķermenī un kārtīgi izkratīties.