| |
[10. Feb 2023|11:59] |
|
Izmet taču ārā to savu stundu garo jātnieku telefonu, ko tu ar viņu iesāc, tu viņu tāpat līdzi nekur nevari paņemt, tikai mājās kvernēt un pie loga gaidīt kad kāds nevis atnāks, bet iezvanīs to tauri un otrā galā mauros opīīī tas tu, tu mani dzirdi? Tavā galā tur viss tikai svilpj un šņāc. Tie kas no kara atnāca mājās vai nu palika resni vai tievi un parasti pie šņabja tie tievie nodūra tos resnos. Un ne jau aiz skaudības par taukiem, bet tāpēc, ka ja sūdi būs, viņi nekur nevarēs paskriet, tie klupdami krizdami sēkdami kliegdami nodos pozīciju un mūžīgi čīkstēs kā sarūsējusi eņģe, kam to vajag, labāk ielaid tās asinis bedrē iemērc zodus asinīs un notinies. Šajos laikos resno nevienam nav žēl. Uz tiem tauciņiem jau visi skatījās un skauda, jo domāja, ka ir par dumju lai tā uzēstos, bet tagad kad pietiek ar sauju pupām un uz dienu var iet mežā slēpties un malku meklēt, kamēr tie resnie kā tādi miltu maisi aplipuši ap uguntiņu nelaiž nevienu sildīties un sabāzuši vaigus kopā lej gaužas asariņas, jo kuņģītim netīkās vēderiņu ēsti, bet ja tu ar savu vēderu esi lielāks par veselas ģimenes bērniem kopā liktiem, tad pie putras dalīšanas tev tiek viena tukša koka karote un tu vari rādīt savas tirgotāja spējas, ej un apstaigā māmiņas ar bērniem un pajautā vai var dabūt puskarotīti putras ārā no viņas bērnu mellajām mutēm. Citādi sūti kuņģi pie vēderiņa. Opim šitie asariņu maisītāji liesmiņs sargātāji apģērbtie sumo vepri riktīgi noriebušies, staigā apkārt un rāda visiem ko nozīmē liekēdis. Bet ko tu padarīsi, kad viņus nošaus, aiz katra no viņiem vismaz pieci sīkie ar šautenēm kādu brīdi varēs turēties, tāpēc jau viņš viņiem māca, ja redzi ka ienaidnieks nāk un resnais tev ir priekšā, no sākuma noguldi resno, viņš tāpat tev tikai traucēs precīzi nomērķēt. |
|
|
