vienīgais nosodījums, kas nāk no profesionāla terapeita, ir sava prāta pašam pret sevi vērstais nosodījums. tādos gadījumos terapeits noder, lai būtu, ko vainot un varētu distancēties no sevis. un pārtraukt terapiju vietā, kad cilvēks ir vistuvāk sev. vainas izjūta, dusmas utml ir ārkārtīgi izplatītas jūtas attiecībās ar terapeitu (tāpat kā, piemēram, bailes, jo sāk atgādināt, teiksim, māti vai tēvu vai citu cilvēku, kas tevi ietekmējis). ja izdodas distancēties, bet neatslēgties (būt ar savām jūtām, bet nekļūt par tām), vārti atveras un sākas ļoti interesanta pasaule, kurā ir brīvība un veselība.
vienlaikus, protams, es esmu dzirdējusi arī sliktu terapeitu sūdu, bet nu tiešām, profesionāli terapeiti tā nedara. labs terapeits ir kā ūdens spogulis - viss, kas tur viļņojas, ir paša cilvēka prāts.

(Reply to this) (Parent)