|
1. Mar 2017|13:31 |
|
Kas notiek dvēselē, ka tā vairāk priecājas par mīļām lietām, kuras atradusi vai saņēmusi atpakaļ, nekā par tām, kuras tai bijušas vienmēr? Par to liecina daudz kas, daudz būs liecinieku, kas teiks: “Jā, tā tas ir.” Virspavēlnieks svin uzvaru, bet viņš nebūtu uzvarējis, ja nebūtu cīnījies, un, jo lielākas briesmas ir bijušas kaujā, jo lielāks ir uzvaras prieks. Vētra svaida kuģotājus, un kuģim draud bojāeja, visi nobālējuši gaida nāvi, bet debesis un jūra norimst, un visi līksmo jo vairāk, jo vairāk bija baidījušies. Mīļš cilvēks ir slims, un viņa pulss vēsta ko nelāgu; visi, kuri vēlas viņa izveseļošanos, sirdī sirgst kopā ar viņu; viņam kļūst labāk, un, lai gan viņam staigājot vēl trūkst agrākā spēka, visus pārņēmis tāds prieks, kāda nebija, kad viņš vēl staigāja vesels un stiprs. Ne vien negaidītas un negribētas, bet arī paša izvēlētas un iecerētas grūtības ļauj cilvēkam piedzīvot baudu. Ēdiens un dzēriens nenesīs baudu, ja pirms tam nebūs liela izsalkuma un slāpju. Dzērāji ēd sālītu, lai rastos dedzinoša sajūta, un dzēšot to ar dzeramo, rodas tīksme. Saskaņā ar paražu, saderinātu līgavu neatdod vīram uzreiz, lai tā viņam nešķistu lēti atdota dāvana, tāpēc ka viņš nebūtu ilgi pēc tās tvīcis kā līgavainis. http://www.satori.lv/raksts/2067 |
|