| nāc palīgā |
[19. Okt 2024|09:25] |
Mīļie Cibulīši,
Es griežos pie Jums jo esmu ļoti izmisis. Mani satrauc kāda mana drauga labklājība. Manā dzīvē man ir bijuši daudzi draugi, daudzi labi draugi un daļa no viņiem nu jau ir draugi kādam citam kādā citā dimensijā (vai citā pasaulē vai citā saulē, sauc kā gribi). Es esmu līdzjūtīgs cilvēks un citu nelaimes man smagi gulstas uz sirds, es staigājos (esmu pat sācis skriet vieglā riksītī, jo vienkārši staigāšana vairs nedod vēlammo rezultātu). Tātad man ir viens draugs, kas šobrīd, kā man šķiet, laiž pa virsu milzīgam laimes un ekstāzes vilnim. Viņš nav man pirmais tāds draudziņš, kas ir atradis tādu vai citādu veidu, kā nokļūt šī viļņa/kalna samitā, esmu piedzīvojis arī kā izskatās šie cilvēki kad šis kalns beidzot nolemj viņus nomest no virsotnes, es zinu ka tur apakšā ir aiza, kam seko bezdibenis. Nu lūk, un mans instinkts man kliedz virsū kā dusmīgs vecāks, ka kaut kas ir jādara lietas labā, jāpietur kaut aiz rokas šis draugs, lai viņš vismaz neiekrīt tajā bezdibenī, bet es stiepjos un stiepjos viņam pretī, bet viņš skatās uz manu roku neizpratnē un saka: "I got this, tu ar savām ķetnām man tikai traucē, tu, tu ar savām ķetnām tikai panāksi to, ka es nokritīšu un iekritīšu bezdibenī." Un es jau neesmu nekāds rokas padošanas speciālists, es jau nezinu kā to pareizi darīt, es tikai zinu, ka mans instinkts man kliedz virsū, mana sirds man kliedz virsū, ka nevar atstāt mīļo draugu balansējam virs bezdibeņa bez uzraudzības. Un tātad mīļie Cibulīši, ko man iesākt?? Es ticu jūs arī esat pazīstami ar šādām situācijām. No vienas puses, var jau būt ka mans čoms tiešām ir atradis atslēgu uz eidaimoniju un es ar savu sagruzīto prātiņu nesaprotu un nespēju aptvert to kā tas ir, tā tiešām varētu būt, jo Dievs ir mans liecinieks, man līdz eidaimonijai kā līdz kalna galam, bet no otras puses es esmu redzējis kā tamlīdzīgs eidaimonijas rēgs ierauj cilvēku ellē, kas pēc tam izspļauj ārā šī cilvēka vārgu atblāzmu un man asaras birst no tā cik ļoti gribas viņam palīdzēt. Es nezinu, varbūt mani centieni ir nepareizi, vai es cenšos palīdzēt sev vai ko es faking daru, bet es nevaru nedarīt neko un es nevaru noskatīties kā vēl viens man tuvs cilvēks pazūd bezdibeņa tumsā. |
|
|