Sāku domāt, vai vispār ir pieklājīgi aizbraukt no šejienes bez neviena feika.

Ziniet, man te pēdējā atskaite jāraksta. Esmu tikusi tieši tik tālu, cik vārds, uzvārds.

Un tās pašas sajūtas jeb pilnīga vienaldzība, kas man bija iestājusies, mēnesi pirms braukšanas te, ir atpakaļ - mēnesi pirms braukšanas mājās.
Es neko nedaru.
Un, ja ne vien apziņa, ka man tomēr jādomā par to, kāda es atgriezīšos, es varētu vispār uzlikt lielu "Po" visam.
Figūrai, matiem, apģērbam.
Es arī vairs necenšos.
Esmu pilnīgi brīva un atslābinājusies. Vienīgais, es nedrīkstu pārāk iegrimt šādā melanholijā. Un es arī nedrīkstu "nosist" šo mēnesi, domājot, ka "kas tad ir mēnesis".
Laikam jāaiziet pēc cigaretēm.
Un varbūt tomēr jāiešopo tie brūnie zābaki. Staigāšanai pa lietu noderēs. Rīgā. Kādu dienu.

Man nepatīk, ka cilvēki, kurus es nepazīstu, uzrunā mani kā vecu draugu. Nu vajag taču ieturēt arī kādu lietišķumu un tas, ka esmu pieklājīga, un man nākas atbildēt uz viņu stulbajiem jautājumiem, nenozīmē, ka vakarā mēs iesim dzert...absintu,hehe