Un tās pašas sajūtas jeb pilnīga vienaldzība, kas man bija iestājusies, mēnesi pirms braukšanas te, ir atpakaļ - mēnesi pirms braukšanas mājās.
Es neko nedaru.
Un, ja ne vien apziņa, ka man tomēr jādomā par to, kāda es atgriezīšos, es varētu vispār uzlikt lielu "Po" visam.
Figūrai, matiem, apģērbam.
Es arī vairs necenšos.
Esmu pilnīgi brīva un atslābinājusies. Vienīgais, es nedrīkstu pārāk iegrimt šādā melanholijā. Un es arī nedrīkstu "nosist" šo mēnesi, domājot, ka "kas tad ir mēnesis".
Laikam jāaiziet pēc cigaretēm.
Un varbūt tomēr jāiešopo tie brūnie zābaki. Staigāšanai pa lietu noderēs. Rīgā. Kādu dienu.