Man ir slikti.
No karstuma, visādiem cepumiem, mākslīgām jūtām un neesošām sajūtām.
No draugiem,kas izliekās par tādiem, un cilvēkiem, kuriem vienmēr būs vienalga, pat ja man,optimistei, liekas, ka arī viņu sirdis ir iekustāmas.
Man ir apnikuši tie ziņķārīgie, kuriem nav pilnīgi nekādas daļas gar mani, kuri, lai apmierinātu savas zinātkārās vajadzības man jautā. Un es atbildu.
Esmu iztukšota dodot citiem un atpakaļ saņemot nulli.

Vakar pilnīgi oficiāli piestūmu gultu pie balkona durvīm un pat izdevās noķert miegazaķi.
Nopirku žurnālu - vanity fair, vismaz beidzot kkas, kur neraksta tikai par celulītu.
Ciemos bija turku vīrieši, laikam uz tā pamata, ka viņiem nedrīkst dzert, viņi šausmīgi dziedāja.
Ieplivinājos ar savu halātiņu savā istabā un ēdu augļus.
Vakarā skatījos filmu ar Kidmenu - The Interpreter. Nepatika.
Toties esmu uzgājusi jauku video nomu, pirmā filma man būs - il padrino jeb Godfather.
Jāredz,taču.
Vienvārdsakot, pilnīgi vienmuļa, vecmeitas (sākumā gribēju maigāk, biju uzrakstījusi - sievietes bez vīrieša) ikdiena man ir iestājusies.
Žēl, ka nepaspēšu ieviest kaķi pa šo laika sprīdi.
A vispār, te klaiņojošo kaķu maz.
Un daudz tādu, kā es.
HA

Nez, vai mana kaislība uz plikpaurainiem vīriešiem, vai kas

Šodien atbrauca 15 poļu puiši.
Es ieeju zālē,(pirmā tikšanās) kur viņi visi sēž un skaļi iesaucos -
"bet viņiem taču nevienam nav matu!"

Tagad izpārdošanas,visas itālietes niknām sejām, šurī kā trakas pa veikaliem