Vieta - soliņš.
Darbība - ēdam saldējumu. Es un mans darba kolēģis.
Notikums - garām iet dāma, nu, tā ap 26, ja labi saglabājusies, 30. Iet, normāli, nu, tā pašapzinīgi un cēli, lai arī viņai kājās stilīgie zābaciņi un bieza D&G jaka +30 grādos.
Es: tādā karstumā zābakos.
A: man nepatīk.
Es: zābaki?
A: da nē, viņai ir liela pakaļa.
Es: nu, cilvēks jau nav vainīgs (pati ēdu saldējumu).
A: nav gan, bet tad nevajag iet tā, it kā tu būtu pati skaistākā. Ja esi parasta un ne pārāk skaista (Es - defektīva), tad ej normāli un neviens neteiks, ka tev resna pakaļa. Ja gribi izlekt un nav ar ko, tad labāk būt vienkāršam.
Es: budj pa prošče i mir k tjebe potjaņecsa.

a vot tāds gadījums.
Francis uzaicina savu poļu draugu uz mūsu dzīvokli, naktsmājām.
Pats pēdējā dienā atcerās, ka dodas prom, a draugs jau sataisījies. Neko, es saku, ka man nav problēmu, varu viņu uzņemt.
Man tā arī likās, ka viņš nav pateicis kur tieši mēs dzīvojam.
Atšķirība no tā "kur viņš domāja" un "kur mēs esam" ir 300 km.
Draugs vislaik sūta meiliņus. "Sejgrāmatā" atsūta uzaicinājumu, vai tiešām tā esmu es.
Tagad pienāk meiliņi ar tekstiņiem "hug".
Labi, ka es atcerējos,ka man arsenālā ir 5 polietes.

Vakar tā iedomājos, vai tiešām es aizbraukšu no Itālijas tā arī neskūpstījusies ar itāli?