in this bright future, you can't forget your past..

Šī nakts mani mulsina, bet man prieks, ka esmu mājās un gultā, un skaidrā, un netaisu sūdus, teiksim tā.

Reiz pienāk tas brīdis, kad pietiek.

Ir punkts, kad saproti, ka dari to tikai pieraduma pēc un tāpēc, ka tam būtu jābūt baigi awesome, tāpēc, ka patīk un Tu VARI, bet patiesībā, tas pat paliek diezgan garlaicīgi un pēc tā nejūties apmierinātāks, tikai gribas vēl vairāk.
Tad kāda tam nahuj jēga?

Dzīvē var gūt baudu arī no citām lietām, es gan vēl neesmu izdomājusi kādām.
Ceru izdomāt tuvākajā laikā, jo man negribētos, strupceļa rezultātā, atgriezties pie randoma spēlītēm, jo es zinu, ka tā tas būs, jo ar mani nedrīkst spēlēt spēlītes.

Paskatīšos kādu nevainīga rakstura filmu.
Hariju Poteru, piemēram, kuru tā arī nekad neesmu redzējusi un mēs to nokačājām ar nodomu, ka vajag sabombīties un skatīties ar popkornu mančijam un citiem pričendāļiem.

Lai būtu kā būdams, viss ko vēlos ir palikt viena savā buduārā ar pudeli viskija un smēķīti.
Neko citu nevajag.
Smēķītis ir, viskija nav.

Huiņa.

"There's nothing you can do, that can't be done.
[..]
There's no one you can save, that can't be saved."

Man nevajag, lai mani glābj, man pat nevajag, lai mani saprot, man vajag, lai ir blakus, bet klusē.

"There's nowhere you can be, that isn't where you meant to be."

Nē, Tu vari būt visur, kur vēlies būt un Tu vari būt viss, kas vēlies būt, un paļauties uz likteni, at some point of the day, ir kinda week.

Šonakt vienkārši nespēju sev aizbāzt muti.

+ Apnicis teju katru nakti saņemt zvanus ar totally drunk atzīšanos mīlestībā.
Tas man neglaimo, tas kaitina.
Man liekas, diezgan loģiski, ka tā, bet ir cilvēki, kas nesaprot.

Apzināti atbaidīt cilvēkus, lai paskatītos, kuri paliks un čakarēsies.
Tā ir grūti, bet bez tā, būtu vēl grūtāk.

"I will die with both of my hands untied"

Kas notiek ar pasauli?
Ārā fucking līst!
Nopietni?
What the fuck? Fuck the what!
Esmu pagalam apmulsusi par šo dabas pavērsienu.
Jau domāju, ka kaut kas nav labi, kad atvēru logu rīta cigaretei un tur nebija ierastā sniega čupa ar benčikiem uz palodzes, bet vienkārši benčiki.

Mani pavada Down - Stone The Crow, pakāpjos par 10 cm, jo pilnībā atsakos vilkt gumijniekus, jo tie ir neglīti un uz tiem ir taurenīši, un es taču neeju sēņot galu galā, un dodos klausīties Daksi Nabaklabā.
Nav tā, ka mani viņš sajūsmina kā mākslinieks, tomēr tas izklausās pēc kaut kā daudz maz kulturāla un tas man šovakar der vairāk kā jebkas cits.
Vakars nesolās izcelties ar ko īpašu.
+ manā kontā ir 2 cigaretes, kabatā 50 santīmi un salauzta bankas karte.
Life can't get any better.

Tagad man ir arī salauzta pēdējā cigarete.
Dzīve gan ir skaista, bļa.

Es beidzot pametu dzīvokli.
Ja nabaklabā redzat meiteni zilā kleitā ar pusjukušu draudzeni un pastulba smaida rotātu seju, jā, tā esmu es, nākat iepazīties un ejam tusēt!
Man bija telefonsarunas salīgums ar mučiņu un mans ballīšu zvērs ir atkal pamodies.
Man vienalga, ko teicu pirms tam.

Mamma: "Ko tu, pat skaidrā?"
Marika: "Jū, neesmu dzērusi šajā vīkendā."
Mamma: "Es gan dzeru jau trešo šampi."
Marika: "Es gribu iedzert. Viss. Man jāiet meklēt alkohols. Čau, mammu."
Mammma: "Brauc rīt uz zupu un iedzersim."
Marika: "Jā."

pī, pī, pī...