in this bright future, you can't forget your past..

vakara štanga un zirga lūpa.
nākamreiz izdauzi man zobus un dod tā, ka deguns tiešām aizlido un atsitas pret gājēju pārejas zīmi.

Īsti nesaprotu, kas notiek.
Ne jau tāpēc, ka tikko pamodos un esmu uzpampusi, nē..
Ai, apēdīšu roltonu brokastīs, roltonu pusdienās un vakariņās roltonu, iešu uzpīpēt un visu dienu, (atlikušo dienu) pavārtīšos pie tv.

Acis nemelojot, tas dzīves adrenalīns tur teorētiski mirgo vienmēr, tāda kā mirkļa aizraušanās, bez aizspriedumiem.
Patīkami tukšot lēto alu apakšveļā un atminēties atmiņas, visas cilvēcīgās attiecības un cilvēku nepateicīgās attieksmes ar neticamu baudu, vērot tās bedrītes vaigos.
Bezrūpīgi uzsist pa biljarda bumbiņām, kad fonā skan blūzs un lielizmēra Bob Marley bildes sienās.
Manas saldās brīvdienas, mana saldsērīgā brīvība, es pūšu sārtus burbuļus un patērēju savas garšīgās, maigās cigaretes, jo cilvēki mūs nekad līdz galam nesapratīs, tas viss ir liels cirks, cilvēku vērošana un nevainīga izsmiešana.
Siltie, milzīgie, bērnešķīgie cimdi un neizmērojams cinisms, tas kuru neviens neatņems, mūžīgā dilemma it visā, nepārvaramas dusmas pat bez šķietami svarīga iemesla un dvēseles biedri, kuri vienīgi kaut nedaudz sajēdz par ko tu centies runāt.
Mazs, dzeltens prieciņš un dzīvās, dzīves, dzīvas atmiņas, jo dzīve ir tikai mana dzīve, lai arī smaga elpa brīžiem.
Saspīlēti vienkāršas emocijas, es pati un manas taukainās, pietiekoši piesātinātas eļļas krāsas.
Filmas par kurām smieties mākam tikai mēs un tikai tā kā mēs, sava zināmā filozofija un mēs, ziniet, tiešām mīlam filozofēt, smieties par senām, kā pasaule senām fotogrāfijām garos rītos, kad no gultas neviens neliek līst ārā un nomazgāt muti.
Ielipt grāmatu atvērumos un neko vairāk negribēt, tikai gulēt un neko, neko vairs.
Savā utopiskajā harmonijā un laikam nevērtīgajās vērtībās, svētdienas vakaros ēst čipsus un fanātiski vērot hokeja spēles, ak vai, kāda idille un es neticu, ka tās ir tikai manas iedomas.
Iespējams esmu par daudz tajā ieinteresēta, taču man nemaz nav kauns par savām ilūzijām, jo mēs visi šķiet protam ar ironiju pasmieties par sevi un citiem, un arī izjust mazu izvirtību.
Mīlu tukšot lielās rīta kafijas krūzes līdz pašam vakaram, neatkarīgi no karstuma, vai sviedriem, jo pēdiņas kedās jūtas kā mājās, un tā patiess ir taisnība, jo kino tādiem sīkumiem nepievērš uzmanību, bet es pievēršu.
Un tagad iestājas klusums, ēdīsim konfektes un jauksim krāsas, tik nezinu, krāsot ar krītiņu, vai ņemt tās eļļas krāsas.
Mana labā lasāmviela ir mana lasāmviela un es to nevienam neuzspiežu gluži kā labas filmas, lai gan lasīt es mīlu vairāk.
Latvija ir gana maza, lai baidītos pliks iziet uz ielas un satikt kādu paziņu, pat ja lītu lietus.
Literatūra vispār ir baigā padarīšana, bet man patīk, tajā visā ir savs maigums un šarms, pat tais naktīs, kad uzmācas melns miegs, un aizbēg tas dienišķais miers.
Beletristiku man šķiet es mīlu divtik ļoti cik ļoti vispār spēju mīlēt, ziniet.
Tā ir mana māksla, mana mākslas vēsture, mans mēness un mana nakts, jo es savu neatkarību nepārdošu nevienam un ne jau tāpēc, ka esmu skopa, es gluži vienkārši bez tās nevarētu dzīvot un eksistēt, un ja es to pārdotu, vai vienkārši atdotu, tā būtu pašnāvība un avīzēs rakstītu, ka es esot bijusi galīgi dulna ar traucējumiem un vispār neizaudzis skuķis, kas nenovērtēja dzīvi!
Man patīk negaiss, tāds nemierīgi mierīgs, un man patīk nekārtība, tāds kā mans nihilisms visās lietās, un reiz kad sasniegšu savu nirvānu, mana nākotne iespējams ieies gluži citās sliedēs un attīstīsies likteņa oriģinalitāte, un tad no manas puses sekos pamatīga izrēkšanās, un iespējams mēģināšu to izlikt uz papīra, lai arī citiem tiek(redziet, es teicu, ka neesmu skopa.).
Man vispār šķiet, ka patiesība šajā gadsimtā nav modē, tā pārāk atārda personības, un tāpēc man patīk piektdienas, kad var darīt lietas un nevienam nestāstīt, tāds kā savs noslēpums, kaut pieneņpūkas pūst pa pilsētu naktī, jo mani principi tik tālu nesniedzas, lai gan manāma progresa arī nav.
Psiholoģija mūsdienās nedaudz klibo, dažreiz šķiet, ka mēs-sabojātā paaudze, savos dzēruma murgos pastāstam daudz vairāk, lai gan savirpināti, vēlāk nāk gan patīkami, gan nepatīkami pārsteigumi.
Ai, rakstīt mēs, ziniet, mākam un ja vajadzēs mēs uzrakstīsim, varbūt ne tik smalki kā Remarks, bet tomēr.
Ak jā, man vienmār patikušas cilvēku rokas, nereti uz rokām skatos uzmanīgāk kā acīs, vai sejā vispār.
Rīts esot gudrāks par vakaru, bet ko darīt, ja es dzīvoju tikai vakaros? Rītus es vienmēr noguļu. Tas patiess nozīmē, ka dzīvē es rīta gudrības nesakrāšu?
Man vispār sabiedrība krīt uz nerviem, taču ir tie ļaudis, kas māk sasaistīt mani kā mazu sivēnu un es nespēju pretoties, un pateikt neko riebīgu, lai gan riebeklības man ir stipri raksturīgas, vai te spēlē sajūtas un emocijas, tāds kā liels, sarkans punkts manā dvēselē?
Mans sarkasms ir ļoti intraverts, manās sarunās tas iejaucas reti, vai varbūt es salti meloju?
Man ir sava taisnība un man vienalga, vai tāda ir arī citiem, jo man ir sava.
Parunāsim par seksu? Seksu sestdienas rītos, seksu siltās zeķēs, un to ķermeņa siltums? Ai, ir vēl daudz skaistu lietu, un ja jau sabiedrība ir pieņēmusi, ka par patīkamām lietām, šai gadījumā seksu, skaļi nerunā, tad es paklausīšu balsij no augšas un parādīšu vidējo.. eemm. Jums arī gadās dzirdēt to ko nevajadzētu, skaņas, skaņas, kas biedē? Smaržas, kas liek aizgriezties, un sniegs, kas jebkad spētu būt tik balts, ka tajā jaušams kāds apslēpts spēks, tāda kā spītība un nepamatoti strīdi, kas iedragājuši?
Man patīk visādi sudraba nieciņi, man patīk svilināt nost māju, nokraujot visas plakanās virsmas ar svecēm, mīlu kūpināt savu tabaciņu un paļauties uz tausti, kad acis nepalīdz.
Man patīk arī teātra māksla, bet tikai tāda, tāda vietējā, tāda, kas liek smieties un ir rupja.
Kad iemācīšos neizliet tinti tumsā, un baudīt fizisku tuvību tikai tad, kad tam ir piemērots brīdis, es sevi nomērdēšu, tas ir es..es taisīšu pašnāvību, jo tas iespējams ir labākais, ko esmu pieredzējusi un ko mīlu aktīvi piekopt.
Man vairs nepatīk tēja, un nedomāju, ka tā būtu ārkārtīga uzdrīkstēšanās, vasaras naktīs tukšot kafiju un smēķēt kā negudrai pētot vecas, jau 100 un 1 reizi izpētītas fotogrāfijas, un protams, darīt to vienatnē, tāda kā nosacīta alegorija.
Man patiesībā roku rokā iet vienkāršība, es esmu ārkārtīgi primitīva, es pat nezinu kāpēc tas tā nav un kāpēc es cenšos sev ieskaidrot pretējo!
Ir jauki pavērot biklus ļaudis, un interesanti, vai arī mani vēsturē pieminēs kā vienu no tiem. Stipri vieglāk ir vienkārši zvilnēt, pirkstos ievītu zīmuli un baudīt zīmēšanas prasmes, kaut arī sliktas un pagalam primitīvas.
Vispār manī ļoti lēc brēcošas pretrunas, taču to es jau zinu, to es nemaz nenoliedzu un necenšos novērst, man patīk. Tāda liela, uzpūsta ilūzija, ironiska groteska, humoristiska satīra, bet man, ziniet, patīk. Nebūtu slikti kādreiz dzīvi nogrūst zemē, uzsēsties virsū un bez mazākajiem pārmetumiem, vai želuma asi nodarboties ar konfrontāciju.

Tā gadās.