in this bright future, you can't forget your past..

gribu zīmēt, kā senāk,
gribu dziedāt, kā? kā? kā dušā un mašīnā,
gribu uz kalnu, kā senāk un šodien,
gribu braukt aplīšus skultes trasē, kā aizvakar,
gribu peldēt distances, kā senāk,
gribu skeitot, kā kādreiz jopcik,
gribu jāties lejā pa stāvu krauju ar riteni, kā labajos laikos, kad dauzīju asiņainus trijstūrīšus ceļgalos,
gribu eeemm.. es gribu darīt to, ko protu vislabāk.

tad kāpēc es to nedaru?
ļaudis saka, ka man padodas zīmēt, padodas dziedāt un vispār to, kas vairāk uz sajūtām. kādreiz man padevās arī sniegdēļošana, par peldēšanu nemaz nerunājot.

es vienkārši esmu nolaidusies! iepaticies vairāk pasīvi pavadīt vakarus, kustinot alpudeli klāt pie mutes un atkal nost, bet tad kad tieku pie kaut kā no tā, ko tik ļoti mīlu, to gribas vēl un vēl, bet nevar dabūt..

esmu nožēlojama, bet žēlot nevajag.

Atkal nāk stress virsū.
Tik riebīga sajūta.
Tik riebīgi sen nav tas bijis.