pat nenojaušu, kas rītdien notiksies, bet melnie šodienas prieki noslīka zilos mākoņos.

Viņš smējās šodien pelēkām asarām un meta uz manu pusi čiekurus. Vienu noķēru. Ieliku kabatā. Atradīšu pēc mēneša un būšu par vienu čiekuru priecīgāka. Bet viņš aizgāja pastaigā uz ieleju, kur dīga viņa bērni un iestādīja nākamo.

Vakar atradu krāsainas želejkonfektes, pils formā. Gribētu sev vienu tādu. Žēl tikai, ka derīguma termiņš bij jau beidzies. Bet pati vēl varu uzelpot. Man uz pakauša vēl rakstīts : derīgs līdz-skat.uz iepakojuma. Tad jau vēl ilgi. Esmu vakuumā.

Holivudas filmās parasti ir L veida sega, kas sievieti nosedz līdz zodam, bet vīrieti līdz viduklim...

Šodien atklšju, ka skolā esmu bijusi teicamniece... !!! Pārsteigums gan sev, gan visiem apkārtējiem.

Viens dīvains radījums tas homo sapiens ir. Ta viņam ir labi, ta slikti. Nu neko nekad nevar zināt. Un to nevar paredzēt, izkāps viņš no gultas ar labo kāju, vai kreiso... Immpossible. Homo inteligentus vai homo durikus... Lai nu kā, pašam vien jātiek galā.

Gulēju. Redzēju sapnī Čaku Norissu, laikam jāpriecājas, ka esmu pamodusies dzīva. Thnx.

Neatceros savu vārdu. Nu nekas, gan jau būs labi. Galvassāpes pāries, tev jāsavācās, galu galā, liels darbiņš priekšā. Bet ir bail, no tā ka nespēšu, ka kaut kas noies greizi, ka būs kā vienmēr. Jau esmu pietiekoši salaidusi dēlī, daļai sabiedrības vairs neesmu interesanta, kaut arī man viņi ir interesanti, bet tur tak viss ir kā mīlestībā, tā ir laimīga tikai ja ir abpusēja... Man nav nekādas abpusējības. Laikam pavasara depresija, laikam esmu nojūgusies, laikam man vajag būt citur, laikam man vajag citu dzīvi un citu personību. Ai! Nu besījat jūs visi man ārā, bet nav neviens ar ko parunāties, nu lai arī tā būtu... Nav vairs abpusēji. Paldies par to pašu, ka bij vismaz.

Pārāk liels stress pēdējā laikā-teiktu mans ārsts, bet neteiks, jo mums nav abpusēji.

Šodien izdomāju, ka gribu iemācīties lidot!!! Gribu, gribu, gribu! Gribulīts!

Man sāp galva. Vakar reibinošā dzira pilnīgi mani pārņēma savā varā. Vakars ieilga līdz 7.27. Brokastis bij 15.43. Pusdienas izpalika, vakariņas arī. Slikti. Visu dienu krāsoju figūriņas ar nagu laku, esmu apostījusies. Tamborēju dzīvesgudrību no drāts bronzas krāsā, sanāca bumba ar pērlēm. Maziņa. Un šodien uzzināju, ka mana māsa būs cilvēks, kas mani ienīdīs, jo redziet viņa ir orandžā krāsā. Dalailamas tests. Psihoterapija. Nu lai tā būtu. Man šodien nospļautes. Vakardienas skropstu tuša arī izveidojusi man pandas atblāzmu manā sejā. Man šodien nospļauties. Vajag palasīt "Punktiņu un Antonu". Sesto nodaļu. Un kurš ir nospēris manu matu krāsu?

Kā būtu sevi ieraudzīt uz Privātās dzīves vāka!!!!???? Privāts īpašums, eu! nobildējiet mani un ielieciet, bet tā lai nebūtu bildē 3 cilvēki, varētu patiesāties! Uzspēlēt cirku!

Atcerējos seriālu par Aliju Makbīla (nezinu kā raksta viņas vārdu un uzvārdu, bet mēs tak viens otru saprotam), cilvēki staigā kostīmos - lietišķais stils... Bet ja nu es gribu nākt uz darbu mājas čībiņās un džemperī ar izstaipītām piedurknēm un izdilušiem elkoņiem? Man varbūt tā domas labāk raisās. Varbūt pa māju arī vajadzēs sākt staigāt žaketē, lai pierastu. Un es arī gribu kafijas vietā dzert kefīru ar melleņu ievārijumu! Kafija - esmu atkarīgā. Jā, no kafijas un cigaretēm, tieši tāpat kā vienā no manām mīļākajam filmām, varbūt arī visās! Laikam visās. Kāpēc visās "manās" filmās jāsmēķē. Man pašai rādās filmas pirms miega, gaidot trolejbusu, braucot par zaķi autobusā un pīpējot. Bet manai draudzenei rādās multenes. Laikam krāsianas, bet man - filmas - melnbaltas. Un vēl, vakar uzzināju, ka konkrētos gadījumos, konkrētiem cilvēkiem, konkrētās darba vietās nedrīkst teikt, ka tu nēsā brillees. Tātad būs jāmelo, tāpēc uzreiz gribu palūgt atvainošanos par turpmāko samelošanos... Un vēl es gribu kefīru. Labi, ka šodien nav svētdiena. Svētdienas ir sarežģītas dienas. Man.

Nu jā. Baigi es samurgoju te šodien, bet neņemiet ļaunā, ņemiet tikai par labu. Man pavasaris galvā un vējš gar ausīm svilpo. Un kāmīši ar pa māju skrien un neklausa! Un vakar es dzēru kakao, kas garšoja pēc piparkūkām.

The end!

Tiko viņa atkal pagāja man garām! Un pie tam vēl parādīja mēli! Viņa ir traka! Katru rītu skraida pa manu māju, pie tam vēl kaila! Iedomājaties? Es viņai saku, lai apģērbjās - saaukstēsies! Bet šī tik nosmej un aizskrien garām. Reiz kan mans kaķis sapinās viņai kājās un tad viņa paklupa... Tad gan es smējos. Humora izjūta nē. Un vispār. Man vienam draugam ir kaķene, un viņa ir tik plika palikusi pēdējā laikā...Es saku, apģērbiet tak beidzot plikumu! Nu neļaujiet tak tiem plikajiem pa māju skraidīt!

kapec cilvēks nemāk sadalīties uz vairākām daļām vienlaicīgi? Es to būtu izmantojusi... Pelnītu miljonu un darītu citus laimīgus... Ehhh... Un tā stulbā neizlēmība! Kā lai no tās tiek vaļā?

Ārā bij pavasaris, pats sākums... Varēja just to īašo smaržu, zināt, ka būs, pavisam drīz... Bērns vēl guļ, viņa zināja, ka var vēl pusmiegā pavārtīties pa gultu un izbaudīt segas siltumu. Daudziem tā patīk darīt no ritiem... Pēkšņi viņa juta elpu pavisam sev tuvu, arī jautājošu un caururbjošu skatienu. Viņa pavēra acis. Tur stāvēja viņš un ar vienu zeķi rokā praīja - Kur ir manas zeķes!!!!???
Vai nav jauki pamosties šādā veidā?


p.s. Balstīts uz patiesiem notikumiem iz kāda cilvēka dzīves!

esmu augšā! Izeju gaitenī, tukšums! Ieeju virtuvē-arī tukšums! Nav neviens, kurš tev piedāvājas uztaisīt rīta kafiju! Kur visi palikuši? Mani čaklie mīlīši, visi prom... Tikai kaķis viens pats šņāc paslēpies zem pagājušās nedeēļas Sestdienas. Un kur tad manas Bahamu salas?