Ārā bij pavasaris, pats sākums... Varēja just to īašo smaržu, zināt, ka būs, pavisam drīz... Bērns vēl guļ, viņa zināja, ka var vēl pusmiegā pavārtīties pa gultu un izbaudīt segas siltumu. Daudziem tā patīk darīt no ritiem... Pēkšņi viņa juta elpu pavisam sev tuvu, arī jautājošu un caururbjošu skatienu. Viņa pavēra acis. Tur stāvēja viņš un ar vienu zeķi rokā praīja - Kur ir manas zeķes!!!!???
Vai nav jauki pamosties šādā veidā?


p.s. Balstīts uz patiesiem notikumiem iz kāda cilvēka dzīves!