Piebāzis mazo kaļķīti ar drupenu un tumšu tabaku, viņš aizkūpināja, kāri ievilka dūmu, noglabāja tabaku atpakaļ tarbā un lēnā garā turpināja ceļu.
Upīte palika kreisajā pusē, viņpus krūmāja.
Pakalna galā nu jau pavisam skaidri varēja sazīmēt baltos bērzu stumbrus.
Tu tikai skaties, kā izauguši, viņš, neticīgi brīnīdamies, purināja galvu un braucīja bārdu.
Labajā pusē stiepās jauns ganību apžogs.
Palūk, cik rūpīgi nodarīts, viņš priecājās, jau paspējuši.
Uz kārtīm saskatāmas pavisam svaigas un žilbinoši baltas cirvja pēdas.
Vēl kailajos bērzu zaros starp piebriedušajiem pumpuriem karājās lielas un spožas lāses.
Tagad tik saulīti, un zaļums sprauksies laukā viens divi.
Biežņā mundri kladzināja dzenis.
Uzvējoja pēc miklām pērajām lapām, un viņš ar baudu ievilka dzedro meža dvašu.
Spējš aukstums un spēcinošs svaigms izskrēja cauri visam ķermenim, taču jau nākamajā mirklī no krūtīm izlauzās spalgs klepus.
Nikni purinādams galvu, viņš atkrēpojās un nospļāvās.
Ceļš apmeta loku apkārt birzītei un laidās lejup, garām uzartam laukam.
Viņš iesmējās, mundri pārlēca pār vēl arvien pārplūdušo grāvi, pieliecās un pirkstos sadrupināja brūnu kankali.
Aizvērtām acīm apostījis dumblās zemes drupatas, viņš nevērīgi noslaucīja pirkstus, atgriezās uz ceļa un nodauzīja pie zābakiem pielipušos dubļus.