maija · melo · maigi

Pēdējā laikā man šķiet, ka... viss ir sagriezies kājām gaisā, turklāt tā pa pamatīgo. Nav harmonijā. Ar visu savu shēmošanu, plānošanu un vēlmi bīdīt lietas pēc sava prāta esmu radījusi vienīgi lielāku haosu. Mana teorija bija, ka lietas vajag nodalīt. Jā, tieši te sākas problēmas-jo ne jau lietas es nodalīju. Cilvēkus. Pirmā kļūda bija izturēties pret cilvēkiem, dzīvām, jūtošām un patstāvīgi domājošām būtnēm rīkoties kā ar lietām. Tagad es saprotu, ka tas bija tikai tādēļ, lai pati izvairītos no liekiem pārdzīvojumiem, viss ko es būtībā gribēju-nejust. Mana teorija bija vienkārša-iedalīt cilvēkus pēc funkcijām. Vienu-draudzībai, ballītēm, smiekliem un jokiem. Otru- plikam bezemociju seksam viena zvana attālumā vientuļos un alkainos vakaros. Un tad trešo-ar kuru būvēt visu pa īstam, pamazām un neko nesasteidzot, kādu, kam ļaut, lai mani mīl un lolo, pretī sniedzot siltu pieķeršanos un cieņu, ar laiku varbūt pat mīlestību. Ideāls plāns, es patiešām ar sevi lepojos, nudien. Nulle iespēju tikt sāpinātai! Jo es taču visu kontrolēju, mana dzīve, manas izvēles un attiecības ar cilvēkiem taču ir manās un tikai manās rokās.. Ha! Tik nepareizi, tik augstprātīgi un tik naivi! Muļķe iedomājās, ka var rotaļāties ar pieaugušiem cilvēkiem, ietekmēt viņu dzīves pēc sava prāta un pat tīt ap pirkstu. Muļķe, muļķe, muļķe. Mmm...
Tāds bija plāns. Kāds ir rezultāts? Rezultāts ir netīra, pretīga tukšuma sajūta, vēlme aizbēgt pašai no sevis un tā, kas savārīts. Pirmajam draudzība izrādījās aizsegs vēlmei tikt manās biksītēs vai brutāli izsakoties-iebāzt man(es atvainojos par vulgaritāti, bet tieši tik prasti un netīri es tagad to izjūtu). Gadu ilga priekšspēle draudzības aizsegā, lai iemidzinātu manu uzmanību un vienmēr būtu blakus, ja nu ir izdevība to realizēt. Otrs.. Otrs izrādījās citādāks nekā man likās, pamazām man radās pret viņu draudzība, kas pārauga pieķeršanās un atkarības sajūtā, jā, es viņā pat mazliet iemīlējos, līdz viņš mani pameta. Pameta tajā brīdī, kad es beidzot padevos viņa pieprasījumam neuztvert to tikai kā seksu, bet gan kā kaut ko vairāk, brīdī, kad es sāku ļaut viņam turēt manu roku, ejot pa ielu un apkampt mani, kad iemiegam.
Trešais? Trešais pamanīja, ka es kaut kur aizklīstu domās, ka mazliet izvairos no viņa pieskārieniem. Ka neskūpstos pa īstam, bet gan pa jokam. Es jau redzu saspringumu viņa acīs, apspiestu neapmierinātību un niknumu. Bet man nav vairs spēka notēlot to, kā nav. Es esmu pieķērusies, jā, bet man ir bail, ka arī trešais variants izrādīsies ne tas, kas gaidīts..

Un kur, galu galā, ir tā mīlestība? Ja nevar ne pa godīgo, ne melojot? Nedz plānojot un neko nejūtot, nedz ar atvērtu sirdi un mirdzošām acīm?

Es zinu, ka biju apnjeemusies turpmaak mazaak rakstiit par savaam izjuutaam, vairaak par apkaarteejo pasauli. Bet shodienas bezceriibas sajuut aburtiski spiezh pie zemes. Runa ir par to, cik ljoti gribu iemiileeties. Un nevis vienkaarshi kaadaa, bet cilveekaa, kursh arii mani miil. Vai par daudz prasiits? Izskataas, ka jaa. Bet apnicis, ka viss ar miilestiibu saistiitais kaut kaa ir caurausts nepatiikamaam emocijaam, ja ne saapeem. Apnicis justies slikti, ka nejuutu pret kaadu to, ko vinjsh juut pret mani. Taas ir tik riebiigi trulas saapes, kam pat nespeej liidzinaaties taas, kuras rodas tad, kad redzu, ka mani nemaz nemiil kaads kursh pashas sirdij daargs. Un apzinaaties, ko juut tas otrs un ka es negribeetu buut vinja vietaa. Un cinisms ar kaadu kraapj tie, kuri nemiil tos, kas vinjus miil.
Es gribu iemiileeties. Un lai vinjsh arii miil mani. Patiesi un vienkaarshi. Vai tieshaam par daudz prasiits?

mani mati smarzho peec vaniljas un saulespukju elljas
shovakar es esmu chigaanu meitene ar sen aizmirstu vaardu
spiidoshiem matiem un aciim
un varu izziileet tev naakotni sarkanos rudens aabolos
sarkanos sarkanos sarkanos

2.

Šodien es sapratu, kas man ir laupīts. Tā smalkā izpratne par puspateiktajām lietām. Es lasu viņu, bet nesaprotu. Melns uz balta, uzrakstīta sāpe, vien mazliet aizšifrēta, pat ne spoguļrakstā. Epiteti, metaforas, trausli salīdzinājumi, maz un līdz galam nepateikts. Nedaudz apmaldījies vai maldinošs. Bet es nesaprotu. Nesaprotu! Es esmu proza. Man vajag skarbi un sejā, lai pielektu. Pļauku vislaz vai ūdens šalti, kliedzienu, prasījumu. Cinisms, ironija, lakonisms. Lūk, mani ieroči. Skaļi, pompozi, pretenciozi! Jo es tevi nedzirdu!
Mī-les-tī-bu. Mo-le-star.

Nu lūk. Esmu atpakaļ. Jau kuro reizi. Pagājis apmēram gads kopš pēdējā ieraksta, gads, kura laik esmu aizmirsusi visu, par ko rakstīju iepriekš. Un tagad gribu pastāstīt sev par savu jauno izaicinājumu sev. Jā, ir lietas, kas nemainās, joprojām visu man man man. Tātad. Katru dienu pa ierakstam. Saturīgam, vēlams strukturētam, analītiskam, "vērtīgam un nozīmīgam". Treniņa nolūkos, vai zinies. Jo esmu aizmirsusi pašu galveno-visam vajag praksi, pilnība nav sasniedzama, neko nedarot. Jā, starp citu-pilnība, bet kādā jomā? Nu lūk, lai uz šo jautājumu atbildētu, es te tagad mazliet paspēlēšos ar vārdiem kādu gadiņu, pusotru. Rakstīšu par to, kas notiek, mācīšos izlikt savas domas sev un citiem saprotami. Savus iespaidus par apkārtējo pasauli, mazāk par iekšējiem procesiem, kā līdz šim. Ar laiku gribētos papildināt šo visu ar lomogrāfiskiem iespaidiem, bet līdz tam es nonākšu. Noteikti. Ar laiku.
Tātad. Es esmu šeit, tagad, tāda, kāda nu esmu. Un mans ceļš joprojām ir miglā tīts. Manas dzīves kartē šis ir viens no iezīmētajiem punktiem. Kā no augšas skatoties uz pilsētas uguņiem naktī.

1.

Man vienmēr ir patikusi pilsēta, tās ņirbošs gaismiņas naktī. Mašīnā, autobusā vai lidmašīnā braucot-vienalga. Bet vēlams, lai skanētu pieklusināta mūzika, vislabāk jau, ja džezs. Kā taksī, kas viņvakar veda mani mājās. Un tad ir pat vienalga, ka ar lielu līkumu caur Mežparkam. Bet laikam jau es nevaru iedomāties, kā tādi vakari kādam var nepatikt.. Tādas mākslīgas zvaigznītes, kuru mākslīgumā tieši slēpjas tā sāls-mākslīgas, tāpēc pieejamas, tuvas, aizsniedzamas, izdzēšamas. Saprotamas?

Tā sajūta pirms pasaule sabrūk. Turēt rokās to, kas jau kādu laiku vairs nepieder tev. Pieskarties viņam un saprast, ka vairs neesi vēlama, tikai viņš vēl nevar saņemties to pateikt. Nolemtības sajūta, kad nav nekādas iespējas, ka būs labi. Viss ir beidzies. Viss jau sen ir beidzies. Es pārāk ilgi gaidīju, kamēr mana mīlestība pāries-viņš pasteidzās pirmais.

Kaut es toreiz būtu nomirusi.

mmmm...maisam gals valjaa.