Pēdējā laikā man šķiet, ka... viss ir sagriezies kājām gaisā, turklāt tā pa pamatīgo. Nav harmonijā. Ar visu savu shēmošanu, plānošanu un vēlmi bīdīt lietas pēc sava prāta esmu radījusi vienīgi lielāku haosu. Mana teorija bija, ka lietas vajag nodalīt. Jā, tieši te sākas problēmas-jo ne jau lietas es nodalīju. Cilvēkus. Pirmā kļūda bija izturēties pret cilvēkiem, dzīvām, jūtošām un patstāvīgi domājošām būtnēm rīkoties kā ar lietām. Tagad es saprotu, ka tas bija tikai tādēļ, lai pati izvairītos no liekiem pārdzīvojumiem, viss ko es būtībā gribēju-nejust. Mana teorija bija vienkārša-iedalīt cilvēkus pēc funkcijām. Vienu-draudzībai, ballītēm, smiekliem un jokiem. Otru- plikam bezemociju seksam viena zvana attālumā vientuļos un alkainos vakaros. Un tad trešo-ar kuru būvēt visu pa īstam, pamazām un neko nesasteidzot, kādu, kam ļaut, lai mani mīl un lolo, pretī sniedzot siltu pieķeršanos un cieņu, ar laiku varbūt pat mīlestību. Ideāls plāns, es patiešām ar sevi lepojos, nudien. Nulle iespēju tikt sāpinātai! Jo es taču visu kontrolēju, mana dzīve, manas izvēles un attiecības ar cilvēkiem taču ir manās un tikai manās rokās.. Ha! Tik nepareizi, tik augstprātīgi un tik naivi! Muļķe iedomājās, ka var rotaļāties ar pieaugušiem cilvēkiem, ietekmēt viņu dzīves pēc sava prāta un pat tīt ap pirkstu. Muļķe, muļķe, muļķe. Mmm...
Tāds bija plāns. Kāds ir rezultāts? Rezultāts ir netīra, pretīga tukšuma sajūta, vēlme aizbēgt pašai no sevis un tā, kas savārīts. Pirmajam draudzība izrādījās aizsegs vēlmei tikt manās biksītēs vai brutāli izsakoties-iebāzt man(es atvainojos par vulgaritāti, bet tieši tik prasti un netīri es tagad to izjūtu). Gadu ilga priekšspēle draudzības aizsegā, lai iemidzinātu manu uzmanību un vienmēr būtu blakus, ja nu ir izdevība to realizēt. Otrs.. Otrs izrādījās citādāks nekā man likās, pamazām man radās pret viņu draudzība, kas pārauga pieķeršanās un atkarības sajūtā, jā, es viņā pat mazliet iemīlējos, līdz viņš mani pameta. Pameta tajā brīdī, kad es beidzot padevos viņa pieprasījumam neuztvert to tikai kā seksu, bet gan kā kaut ko vairāk, brīdī, kad es sāku ļaut viņam turēt manu roku, ejot pa ielu un apkampt mani, kad iemiegam.
Trešais? Trešais pamanīja, ka es kaut kur aizklīstu domās, ka mazliet izvairos no viņa pieskārieniem. Ka neskūpstos pa īstam, bet gan pa jokam. Es jau redzu saspringumu viņa acīs, apspiestu neapmierinātību un niknumu. Bet man nav vairs spēka notēlot to, kā nav. Es esmu pieķērusies, jā, bet man ir bail, ka arī trešais variants izrādīsies ne tas, kas gaidīts..
Tāds bija plāns. Kāds ir rezultāts? Rezultāts ir netīra, pretīga tukšuma sajūta, vēlme aizbēgt pašai no sevis un tā, kas savārīts. Pirmajam draudzība izrādījās aizsegs vēlmei tikt manās biksītēs vai brutāli izsakoties-iebāzt man(es atvainojos par vulgaritāti, bet tieši tik prasti un netīri es tagad to izjūtu). Gadu ilga priekšspēle draudzības aizsegā, lai iemidzinātu manu uzmanību un vienmēr būtu blakus, ja nu ir izdevība to realizēt. Otrs.. Otrs izrādījās citādāks nekā man likās, pamazām man radās pret viņu draudzība, kas pārauga pieķeršanās un atkarības sajūtā, jā, es viņā pat mazliet iemīlējos, līdz viņš mani pameta. Pameta tajā brīdī, kad es beidzot padevos viņa pieprasījumam neuztvert to tikai kā seksu, bet gan kā kaut ko vairāk, brīdī, kad es sāku ļaut viņam turēt manu roku, ejot pa ielu un apkampt mani, kad iemiegam.
Trešais? Trešais pamanīja, ka es kaut kur aizklīstu domās, ka mazliet izvairos no viņa pieskārieniem. Ka neskūpstos pa īstam, bet gan pa jokam. Es jau redzu saspringumu viņa acīs, apspiestu neapmierinātību un niknumu. Bet man nav vairs spēka notēlot to, kā nav. Es esmu pieķērusies, jā, bet man ir bail, ka arī trešais variants izrādīsies ne tas, kas gaidīts..
Un kur, galu galā, ir tā mīlestība? Ja nevar ne pa godīgo, ne melojot? Nedz plānojot un neko nejūtot, nedz ar atvērtu sirdi un mirdzošām acīm?