Nu lūk. Esmu atpakaļ. Jau kuro reizi. Pagājis apmēram gads kopš pēdējā ieraksta, gads, kura laik esmu aizmirsusi visu, par ko rakstīju iepriekš. Un tagad gribu pastāstīt sev par savu jauno izaicinājumu sev. Jā, ir lietas, kas nemainās, joprojām visu man man man. Tātad. Katru dienu pa ierakstam. Saturīgam, vēlams strukturētam, analītiskam, "vērtīgam un nozīmīgam". Treniņa nolūkos, vai zinies. Jo esmu aizmirsusi pašu galveno-visam vajag praksi, pilnība nav sasniedzama, neko nedarot. Jā, starp citu-pilnība, bet kādā jomā? Nu lūk, lai uz šo jautājumu atbildētu, es te tagad mazliet paspēlēšos ar vārdiem kādu gadiņu, pusotru. Rakstīšu par to, kas notiek, mācīšos izlikt savas domas sev un citiem saprotami. Savus iespaidus par apkārtējo pasauli, mazāk par iekšējiem procesiem, kā līdz šim. Ar laiku gribētos papildināt šo visu ar lomogrāfiskiem iespaidiem, bet līdz tam es nonākšu. Noteikti. Ar laiku.
Tātad. Es esmu šeit, tagad, tāda, kāda nu esmu. Un mans ceļš joprojām ir miglā tīts. Manas dzīves kartē šis ir viens no iezīmētajiem punktiem. Kā no augšas skatoties uz pilsētas uguņiem naktī.
Tātad. Es esmu šeit, tagad, tāda, kāda nu esmu. Un mans ceļš joprojām ir miglā tīts. Manas dzīves kartē šis ir viens no iezīmētajiem punktiem. Kā no augšas skatoties uz pilsētas uguņiem naktī.
1.
Man vienmēr ir patikusi pilsēta, tās ņirbošs gaismiņas naktī. Mašīnā, autobusā vai lidmašīnā braucot-vienalga. Bet vēlams, lai skanētu pieklusināta mūzika, vislabāk jau, ja džezs. Kā taksī, kas viņvakar veda mani mājās. Un tad ir pat vienalga, ka ar lielu līkumu caur Mežparkam. Bet laikam jau es nevaru iedomāties, kā tādi vakari kādam var nepatikt.. Tādas mākslīgas zvaigznītes, kuru mākslīgumā tieši slēpjas tā sāls-mākslīgas, tāpēc pieejamas, tuvas, aizsniedzamas, izdzēšamas. Saprotamas?