|
|
Monday, December 12th, 2016
| |
12:56 pm
|
|
klasiskie pasniedzēji bieži pārmet pārāk tiešu valodu un pārliecinātu viedokli. man tādos brīžos vienmēŗ uzsit asinis un tā kā gribētos cīkstēties pretim, bet nav jau vairāk 16, kad runā pretim mutes brūķēšanas pēc. es parasti nomierinos un veicinu dialogu, kurā cenšos noskaidrot, vai tiešām viedokļa atšķaidīšana ir labāk.. dažreiz zinātniski pareizi atsķaidot rakstīto zūd stiprums un emocijas un enerģija, ko gribu nodot lasītājam. nav jau tā ka es kā analfabēts uzskatu savu vārdu par absolūtismu. es daudz lasu apkāŗt, pārdomāju lietu būtību un tad izsaku savu viedokli.
|
|
|
pačubini
|
| Sunday, December 11th, 2016
| |
9:59 pm - #Good life
|
Lai arī nekas Tāds nav noticis, es esmu jau mentāli pie-beidzis gadu. Kaut kā bez baigā entuziasma pēdējās dienās buksēju - varbūt tāpēc, ka nejogoju, varbū tāpēc, ka nav īsta brīva laika, kad var atļauties bez mazākā krikumiņa pārmetuma atļauties laiskoties.
Kad K. vakar ieminējās, ka varētu 2017tā februārī aizbraukt patrekot Marokas kalnus, es gandrīz no sajūsmas iespiedzos. Kaut kā tomēr tas ceļošanas kvantums šogad ar diviem galiem. It kā zajebis daudz, bet tajā pašā laikā nav tā, ka zajebis gribās tā vienmēr. man šķiet, ka es pat noguru kaut kādā veidā no tā.
citu starpā, vakar aizdomājos par komforta zonu. man sķiet šī gada laikā viens no bosiem divreiz pa ausu galam izteica komentāru, ka man jau patīk neizkāpt no savas komforta zonas, ko es acumirklī uzskatīju par nepatiesu apgalvojumu. vakar ilgi domāju, kas īsti ir mana komforta zona. jo vairāk domāju, jo patiesāks likās viņa apgalvojums.
mana komforta zona ir nenoteiktība, nepiesaistība, darbīgums, paviršība, ceļošana, tītara smiekli, interesanti cilvēki, arhitektūras studijas, 3 darbi.. #goodlife
bet kas priekš manis būtu izkāpšana no komforta zonas? tā lai tas trigerotu kaut kādas pareizās vietas, nevis pē, garlaicīgi un visumu-griešanos-neveicinošas aktivitātes?
|
|
|
1 čubinājušies | pačubini
|
| Thursday, October 27th, 2016
| |
11:39 am
|
šodien sāku domāt, kāpēc kāzās sauc "rūgts", pēcāk sabučojas, un tad visi applaudē. itkā rōzā mīlīgošanās aizslauc visu pasaules rūgtumu prom. NĒ
izdomāju, ka teikšu "rūgts" katrā dzīve situācijā, kad man kaut kas nepatīk. pofig kurā valodas vidē atrodos, teikšu rūgts.
|
|
|
1 čubinājušies | pačubini
|
| Tuesday, October 18th, 2016
| |
3:00 pm
|
šodien pirmo reizi vairākkārt pēdējo mēnešu laikā gūglētā 'borderline disorder' vietā ierakstīju 'how to end a relationship with borderline disorder sufferer'
izklausās cilvēcīgi neiespējami manā kopdzīves situācijā
|
|
|
1 čubinājušies | pačubini
|
| Saturday, September 24th, 2016
| |
8:21 pm
|
šodien pirmais brīvais vakars tikai sev, pēdējā, acīmredzot pusotrā mēnesī. likās, ka tas bija aizvakar, 8. augusts, laika izteiksmes ziņā, kad 10min laikā sakravāju mugursomu un aizbraucu uz mēnesi portugāles. un protams, intense BOOM experience, pilsētu saulainie putekļi, karstums, karstums, karstums, kaut kad jau es atbraucu atpakaļ, bet, jēziņ-tētiņ, universitāte, darbs un sociālās aktivitātes, mīlēti ciemiņi noved pie tā, ka šorīt biju atklātā šokā, kad mana kolēģe klasiskajā holandiešu stilā tērzēja par laikapstākļiem (+25 saule) un ka septembra beigās (!), rudenī (!!) tas ir zajebis.
nu sasummējot. izpeldējos pietiekoši daudz šovasar. saules redzēju pietiekoši daudz, mīlestības bija un ira ļoti daudz, gan ko ņemt, gan ko dot. very flow sajūta
|
|
|
pačubini
|
| Wednesday, June 8th, 2016
| |
7:53 pm - šodien paliku ārkārtīgi dusmīga, tā, ka gribējās kliegt.
|
mūsu mājās es esmu vienīgā, kura nes ārā miskasti (5 reizes pēdējā pusgadā no otra līzdzīvotājas es neskaitu līdzi). pirms pusgada es vienreiz pacēlu šo jautājuma, pēc kura šad tad miskaste arī tika iznesta. paskaidroju toreiz, ka neuzskatu sevi par miskastnieku un ka visi ir vienlīdzīgi, līdz ar to es arī sagaidu kaut kādu aktivitāti no otras iedzīvotājas. "jā, jā, varbūt vajag sastādīt grafiku?" paskaidroju, ka grafiku nevajag, bet vajag vienkārši šad tad arī iznest miskati.
šodien atnācu mājās pēc 2vu dienu nebūšanas, miskaste nav iznesta, kaķis mirst badā, mušu mākonis. kamēr es, bļadj, vilku miskasti ārā un mēģināju nomierināt bļaujošo bada kāsi-kaķi, bija skaidrs, ka miskastes maisa saturs satecējis miskastē un no smakas kas pacēlās, mani sāka raukt uz augšu. jo neba, bļa es, ēdu pagājušonedēļ arbūzu, kurs pamanījās, protams, miskastē saskābt. pēc tam ņēmos miskaste ar hloru berzt un drausmīgas dusmas kāpa augšā. gāju uz "drogām" pakaļ matu lakai, ar ko pēc tam napalmoju augļu mušiņas. piebeidzu miskastes pasākumu un uzrakstīju konkrētu ziņu (es valdīju mēli un emocijas, uzrakstīju sakarīgi), ka mani šis neapmierina, lai man tiek piedāvāti risinājumi situācijai, ka šovasar miskasti vairāk ārā nenesīšu un lai sastāda grafiku no septembra.
pēc tam vajadzēja iziet ārā pastaigāt, lai nolaistu tvaiku.
ko es ar to visu gribu teikt? ka neatceros, kad pēdējo reizi biju šitik konkrēti dusmīga par ļoti konkrētu lietu. vispār besī fakts, ka šāda "mirstīgo cilvēku" lieta pēkšņi saniknoja, bet nu 'sorry, i am not sorry'
|
|
|
pačubini
|
| Tuesday, June 7th, 2016
| |
1:08 pm
|
present is not determined by past, but future
kopš es par to mazliet vairāk padomāju, atskārtu, bļa, ka taisnība vien ir. kā savādāk izskaidrot, to vāŗdos neaprakstamo sajūtu, kad tikko satiec cilvēkus, kuri vēlāk paliek par labiem draugiem vai mīļākajiem? jo ar visiem man tuvajiem/intensīvajiem man tā ir bijis.
|
|
|
2 čubinājušiess | pačubini
|
| Sunday, May 29th, 2016
| |
8:54 pm
|
ir viens holandiešu melodiskais reperis ar pseidonīmu Taifūns. man ir tik žēl, ka es ne ar vienu savu tautieti nevaru padalītes, cik zajebis tekstus viņš raksta un cik labi tas iet kopā ar džezīgo pavadījumu. viņa teksti ir pilni metaforu, nu, un bļa tajā holandiešu kontekstā viņš (pats nebūdams īstais holandietis) tik meistarīgi līdz dziļumam apdzied to viņu dabu. paši holandieši (intelektuālie) tā toščijās no viņa tekstiem, ka bail. pārējiem vienkārši griež viņa muzons. tāds holandiešu Guru (reference uz mirušo džez-hiphoperi)
man atkal vienmēr patīk viņa meldiņus likt saulainos rītos, tāda īsta brokastu gatavošanas muzīka, pie kuras griezt pankūkas gaisā un kustināt gurnus.
savukāŗt, ja es sāku klausīties viņa vārdos, tā saldsūrā garša uz mēles gala un kad galvā man saka "jā, tieši šitā bija, jā es šito, bļa zinu" tad gribas dažreiz kaukt, kas rezultējas gaudulīgā līdzdziedāšanā. beigās visi laimīgi, ha!
current music: typhoon - surfen
|
|
|
pačubini
|
| Saturday, May 28th, 2016
| |
4:33 pm - first world problems
|
ārā spīd saulē, blakus laukumā notiek festivāls, cilvēki izvāzušies kā krupji, sildās saulē un klausās muzīku
mamma raksta caur skaipu, ka Latvijā ar jaunāko brāli un draudzeni rosās pa māju, jo vecākais ar draudzeni un bebi brauks ciemos. tur 26 grādi
uzšāvējs sūta bildes no festivāla amsterdamā
a es, dura, sēžu rātni pie galda un taisu lietas universitātei. brīvās izvēles priekšmetam, kura atzīme man teorētiski nav vajadzīga (un sen jau tā)
un mazliet sāku pukstēt kā veca grabaža.
|
|
|
pačubini
|
| Monday, May 16th, 2016
| |
9:19 am
|
es bieži pēdējā laikā domāju par savu ķermeni molekulārā līmenī, es burtiski, dažbrīd, galvā stāstu savām šūnām vai uzdodu retoriskus jautājumus. es jau esmu baigais aizstāvis tam, ka vajag darīt tā, kā jūt, salūtus veltītu tikai un vienīgi gut-feeling un vispār dzīvē jūtos visdzīvāk un asāk, kad neskatoties ne uz ko, daru tā, kā jūtos.
bet pēdējā laikā, tātad, es paskaidroju viņām, kāpēc nevajadzētu reaģēt uz "visuma zīmēm",bet pievēŗsties citiem sajūtu jautājumiem, tos risinot - nu tur padomāt, kā risināt "mazā" noguruma situāciju, kāpēc dažreiz gribās neapdomātos daudzumos bāzt mutē karamelizēto šokolādi, ko īsti nozīmē, ka kopš mani sačipoja kā kaķi un kopš līdz ar to pazuda mēnešreizes, kā īsti tas iederas kopējā bildē. vairāk introvertu akciju, mazāk ekstravertu vipidronu, lūdzu.
es arī atsakos tomēr savas šūnas vai galvu nostādīt fašistiskā pozīcijā, kur viens ņem virsroku un komandē otru, tikai un vienīgi tāpēc, ka parasti sekas tad jānovērš tieši otrai pusei un tad sanāk liels konflikts, kas sajūtu līmenī atrodās sinusoīdas negatīvajā diapozonā.
manuprāt, ja tomēr to dzīvi virza balansējot, tad sanāk visoptimālākais variants
|
|
|
pačubini
|
| Friday, April 22nd, 2016
| |
1:14 pm
|
|
status: determination is negation. indetermination is thus positive
|
|
|
pačubini
|
| Wednesday, April 6th, 2016
| |
12:13 pm - vērotājs
|
vakar sadzēros delftā un uz hāgu riteņoju miglainā apziņā, bet ar vēju krūtis un tādu brīvību (!), triecos pāris visiem krustojumiem uz sarkanajiem un pieskāros stūrei retu reizi (lasi, mans jaunais hobijs - braukt bez rokām, pa bedrēm, bruģiem, līmeņu atšķirībām etc.)
no rīta pamodos kā jau parasti pēdējā laikā - sagurusi, bez ceremonijām atrrullēju bodhisattva's (un abu taru) skrulli, ko M man atdeva apmēram pirms gada, kad pāŗvācās prom no hāgas, pieliku pie sienas, apsēdos pretim un atkārtoju to pašu, ko mēdzu pēdējā laikā ikdienā atkārtot pēc jogas un pēc pamošanās.
pēdējās dienās mani ir pārņēmusi jauna sajūta, ko es agrāk nebiju jutusi (kā vienmēr man ir nenormāla interese par visu, kas ir jauns un nebijis). "dzīve notiek" vai "dzīve iet tālāk" izklausītos pārāk klišejiski, kā apraksts - bet sajūta tāda, ka kāds kurš nodarījis pāri, kāds kurš bijis vistuvāk un visdziļāk un pārrāvis visas aukliņas pēc paša izvēles, kāds kurš iekrita melnajā caurumā (un es šim visam nepiekritu) pēkšņi attālinās sirdī, galvā, realitātē ar gaismas ātrumu prom no manis, no manas dzīves, no manas realitātes un no manas jūtu pasaules. un nevis tāpēc, ka es kaut kāda veidā to veicinātu un dikti vēlētos, bet tā vienkārši notiek. un lai gan īstenībā no vienas puses vajadzētu atviegloti uzelpot, uzsist sev pa celi un teikt :" wow, šis tik tiešām ir kruta" un priecāties, man ir mazliet ieplestas acis kā jau mierīgam sevis spiegotājam - vienkārši - oho (pūces skaņas studijā, šeitan).
|
|
|
pačubini
|
| Monday, April 4th, 2016
| |
11:13 pm
|
Kāds šodien seminārā izmeta Bergsona teikto
'Past is, not was'
true true
|
|
|
pačubini
|
| Wednesday, March 30th, 2016
| |
11:07 am - mīlestība, vienmēr aktuāla tēma
|
Sestdien, pusdienās, darbā, aizgāju pie šefa un teicu: "Klau, man ir baigā dilemma - es nevaru saprast, man gribas gan zupu, gan salātus un es nevaru izvēlēties, ko es gribu ēst un kuru man tev palūgt sev uztaisīt.."
M - "Anna, es tev uztaisīšu pusīti zupas un pusīti garšīgos avokādo salātus!"
Goda vārds tajā brīdī, man aš sagribējās raudāt un mesties viņam ap kaklu.
A par ko stāsts? Stāsts par to, ka man liekas, jebkādās mīlestības formās defaultā, ja tu mīli cilvēku, tu viņam neliksi veikt izvēli no sērijas - es vai viņa, gurķis vai tomāts, darba vai atvaļinājums.
Protams, es saprotu, ka šitais izklausās kaut kā absoūti bērnišķīgi, bet es zinu vismaz par sevi: cilvēkus kurus es mīlu, es nenostādu/nenostādītu šādā pozīcijā. Un vispār, īstā mīlestība nekad nebeidzas un tas nav ieslēgt/izslēgt spuldzīti tipa gadījums
|
|
|
2 čubinājušiess | pačubini
|
| Thursday, March 24th, 2016
| |
10:39 pm
|
katru reizi, kad, bļe, sašūpo, ir tendence izdomāt dzīvi no jauna. it kā jau stulbi, ka pēkšņi liekas, ka kaut kas dzīvē, idritvaj, jāmaina.
a vot nav nekas jāmaina. man jau patīk šūpoles, bet, bļe, no domas, ka šūpoties vajadzētu visu laiku nelabi paliek.
viss ziniet man ir skaidrs
|
|
|
pačubini
|
| Tuesday, March 22nd, 2016
| |
12:10 pm - atrauj mani no konteksta
|
|
raw steak feeling when i am bleeding
|
|
|
pačubini
|
| Thursday, March 17th, 2016
| |
1:00 pm
|
Kad es sevi vairāk nevaru panest, tad es strauji krītos svarā. Dažreiz šķiet, ka tas notiek pa stundām (nē, nekādas narkotikas, draugi mīļie). šķiet mans ķermenis man mēģina palīdzēt atbrīvoties vismaz no kaut kā, kas man sevi padarītu vieglāk panesamu. Tā ir tāda abpusēja, līdz galam neizfiškota mīlestība, jo es rūpējos par viņu ikdienā, padaru stipru lokoties un svīstos un dauzoties/meditējos ar sportu. Viņš, savkārt mani līdzjūtīgi mēģina at-vieglot, ja uznāk situācija.
Bet es līdz galam nezinu vai tā otra simbiozes daļa ir adekvāta. Man šķiet tāda vairāk mehāniska reakcija ķermeņa-prāta attiecības, kura, nav pārāk loģiska. Jo parasti Tādās situācijās es aizmirstu sevi barot.
|
|
|
pačubini
|
| Sunday, March 13th, 2016
| |
10:46 pm
|
|
| Monday, March 7th, 2016
| |
4:20 pm
|
interesanti, ka prāts (holandiešu valodā sieviešu dzimtē, starpcitu) var būt ļoti tumšs nostūris. tāpat kā personiskais ahileja papēdis - tādas krēslas zonas. parasti, kad šiem patīk sarosīties, es vēroju ar modru aci, kā viņi kā miglas vāli veļas un kā vecas dūmmašīnas piedrazo man galvu. godīgi sakot, ņemot vērā, ka es vairak necīnos ar matēriju agency (latviski tulko, kā aģentūra, jobtvai, a tuvāk atrodas jēdziens saprāts, kas valodiski neatrodas tālu no prāta, tātad man nepatīk), man apnīk vidēji pēc divi dienām. tas mani tikai nevajadzīgi fiziski nogurdina un, kā jau teicu, piedrazo galvu. tādās dienās es jau ap puspieciem (tagad tātad), velku garu žāvu kaut arī pa dienu izdzertas trīs kafijas.
nesiet man pavasara smaržu, krokusu auru, saules maigumu, zāles mīkstumu, vēli/agros 4am strazdus.
glaudiet manu vaļa muguru mīkstām bērzu slotām, es esmu gatavs
|
|
|
pačubini
|
| Monday, February 22nd, 2016
| |
1:53 pm - par latviešiem (un jebkuriem citiem tautiešiem)
|
Gadamer has a conception of the cultural and historical horizons withing every individual and community lives. On the one hand, every such horizon functions as a limit. It delineates a set of beliefs, stories, ideas, customs, shared experiences, and dispositions that make a people who they are. Beyond the horizon are the things that they do now know and cannot imagine, including things that they cannot even ask about because they do not know how to ask, or why one would ever want to ask.The world of this horizon will never cease to be one's origin, one's home. Within its compass are feelings, habits, sensibilities, and associations that one may never be able to entirely alter. They mark one with the stamp of a culture's history.
Yet the horizon is also the means of being open, for the culture that one assimilates, from one's youth is what makes the world familiar and life livable. Like the physical horizon, the cultural horizon functions both as limitation and as an opening to everything that transcends it.
However, (un te es varētu, protams, paturpināt saviem vārdiem, bet es labāk neturpināšu "...", jebšu, atvēŗta galva nekad nevienam par sliktu nav nākusi)
|
|
|
pačubini
|
|
|
|
|