apmēram 10 gadus stabili ikdienā visvairāk lietotā mēle ir flāmu. nīderlandiešu, ja gribas izteikties precīzi (gadu no gada tiek pierādīts, ka flāmi pārvalda šo mēli labāk kā nīderlandieši). 20 gadus es nodzīvoju (valodas) kultūrā, kur bagātīgi izteikties un lietot daudz garšīgu apzīmējumu, principā ir sinonīms dvēseles bagātībai. latviešu valoda literatūra man skolā ļoti padevās un patika daudz vairāk par fiziku un matemātiku (kuras novirzienā es nomācījos visu ģimnāziju). pēdējā laikā strādājot ar daudz teksta dokumentiem man jāskatās velnam acīs. Kā?
nu redziet, te visi tie kuri raksta labi un ar darbu saistīti garos teikumos neizplūst. to-the-point ir principā tas, kas no tevis tiek sagaidīts un uzskatīts par augstāko klasi. man rakstot (bez tā, ka 100% perfekti es jopropjām nerakstu - tas par artikuliem un vārdu secību teikumā no gramatikas viedokļa) savi teksti ir jāsijā kādas 4 reizes. vispirms rakstu tā kā apziņas plūsmu, tad sijāju 1) visu lieko un pārlieku aprakstīto ( arī visus pārlieku intelektuālos terminus, ko citi drošivien nezin) 2) kļūdas 3) pārbaudu artikulu/vietvārdu pareizību 4) pārbaudu kompozīcijas jēgu un labskanību pēc visām darbībām.
pie šā es esmu kaut kā piešāvusies. personal mind-hack.
stāsts ir principā par nākamo fāzi - kad kāds no cilvēkiem, kuriem ir tikai labi nodomi attiecībā uz mani un uz manis rakstīto, pārlasa komentē vai dod padomus lai visu veidojumu uzlabotu. katru reizi kaut kas iekšā mazliet salūst pēc šī sacītā: "tas ko tu raksi ir labi. es pierakstīju savus padomus. tu lieto vārdus un kombinācijas kuras nav nepareizas, bet kuras nav ierasts lietot." nolūst mazs gabaliņš un atšķirībā no mēness fāzes, kaklā parādās lielāks vai mazāks kamols. tāda lūk personiskā filoloģija
|