Lai arī nekas Tāds nav noticis, es esmu jau mentāli pie-beidzis gadu. Kaut kā bez baigā entuziasma pēdējās dienās buksēju - varbūt tāpēc, ka nejogoju, varbū tāpēc, ka nav īsta brīva laika, kad var atļauties bez mazākā krikumiņa pārmetuma atļauties laiskoties.
Kad K. vakar ieminējās, ka varētu 2017tā februārī aizbraukt patrekot Marokas kalnus, es gandrīz no sajūsmas iespiedzos. Kaut kā tomēr tas ceļošanas kvantums šogad ar diviem galiem. It kā zajebis daudz, bet tajā pašā laikā nav tā, ka zajebis gribās tā vienmēr. man šķiet, ka es pat noguru kaut kādā veidā no tā.
citu starpā, vakar aizdomājos par komforta zonu. man sķiet šī gada laikā viens no bosiem divreiz pa ausu galam izteica komentāru, ka man jau patīk neizkāpt no savas komforta zonas, ko es acumirklī uzskatīju par nepatiesu apgalvojumu. vakar ilgi domāju, kas īsti ir mana komforta zona. jo vairāk domāju, jo patiesāks likās viņa apgalvojums.
mana komforta zona ir nenoteiktība, nepiesaistība, darbīgums, paviršība, ceļošana, tītara smiekli, interesanti cilvēki, arhitektūras studijas, 3 darbi.. #goodlife
bet kas priekš manis būtu izkāpšana no komforta zonas? tā lai tas trigerotu kaut kādas pareizās vietas, nevis pē, garlaicīgi un visumu-griešanos-neveicinošas aktivitātes?
|